Vēstules no armijas

Šajā pensionāru saitā gandrīz visi vēl atceras tos laikus, kad puiši tika iesaukti krievu armijā uz 2 - 3 gadiem; kad nebija interneta un saziņa ar armijniekiem parasti notika vēstuļu veidā. Visbiežāk ar ģimeni un/vai draugiem/draudzenēm. Skaidrs, ka puisim, kurš aizsaukts kaut kur ellē ratā prom no savējiem, šī komunikācija bija ļoti svarīga. Vēl labāk, ja puisi mājās gaidīja draudzene, kura centīgi gaidīdama draugu pārrodamies, drukāja vēstules turpat vai katru mīļu dieniņu.

Man tāda no armijas mājās gaidāmā nebija, tāpēc biju ļoti pārsteigta, kad atnāca vēstule no mana klasesbiedra. Nekādu īpašu attiecību skolas laikā mums nebija, bet sapratu, ka čalim garlaicīgi, tāpēc nolēmu atbildēt. Tā mēs kādu laiku sarakstījāmies, kamēr tēmas apsīka...

Tajā laikā studēju un dzīvoju kopmītnēs (kojās). Mana istabasbiedrene, saukšu viņu par Annu, ļoti cītīgi sarakstījās ar savu puisi, kurš dienēja tālajā Vladivostokā. Kaut viņa man stāstīja, ka arī viņiem nav nekā īpaša, viņu vēstuļu apmaiņas intensitāte bija krietni augstāka par mūsējo, da i vēl regulāri tika pieteiktas tālsarunas (ja atceraties, kas tās tādas), kaislības kļuva arvien nopietnākas un sāka stipri vilkt uz... kā lai pasaka... nu uz tām, tēlaini izsakoties, "locekļu-persiku" attiecībām.

Paralēli studijām sāku strādāt, un pēc laiciņa iekārtoju mūsu laboratorijā Annu. Anna cītīgi strādāja un pamazām sakrājusi naudiņu, nolēma uz Ziemassvētkiem sagādāt draugam pārsteigumu un aizlidot ciemos. Mēģināju viņu atrunāt - ziema, tālu... - , bet šī neparko. Brauks un punkts.

Aizbrauca arī.

Kad atbrauca, gandrīz nepazinu - nopuņķojusies zili bāla, neko nestāsta...

Kad atsāka runāt, izstāstīja, ka pasākums cietis pamatīgu fiasko. Puisim, protams, tika iedotas 3, ja pareizi atceros, brīvas dienas un abiem istabiņa Sarkanajā stūrītī (lai ko tas nozīmē) ar 2 dzelzs gultām.

Puiša pārsteigums vairāk izskatījies pēc šoka, jo kā viņš vēlāk esot skaidrojis, viņš viņu attiecības esot uztvēris tikai un vienīgi kā draugu attiecības. Vēlāk viņa uzzināja, ka puisis paralēli sarakstījies ar vēl vismaz vienu meiteni...

Vobšem, loceklis ar persiku ne tikai nesatikās, - abi gulēja katrs savā gultā, meitene sevi klusi rādama un asaras rīdama, puisis... nezinu.

Katrā ziņa, vēstuļu plūdiem bija pienācis slikts gals.

Puisis, no armijas pārnācis, ātri vien apprecējās. Meitene, vēl joprojām nezin ko gaidīdama, rija asaras vēl pāris gadus, kamēr beigās no dusmām apprecēja savu kavalieri, kurš viņai īsti pat nepatika, tories visu laiku bija cītīgi klausījies viņas bēdu stāstā un līdzjūtīgi klusējis.

Kāda tad stāsta motāle?

Da patiesībā nekādas, tā vien tikai pakavējos gadus 30+ vecās atmiņās.