loner

bryan ferry

aizbrauca piektdien, visas. no sākuma jutos kā ercens, pliku kuli var pa māju staigāt, vējš gar ribām, suns blakus. otrā dienā(naktī) guļu un sāku saukt meitu. kārtīgā miegā, atmostos, saprotu, ir nakts. viņa prom. labi. ap rītu mostos, jau caurdurmiegs, saucu pēc sava zaķa, mēģinu sagrābstīt pusmiegā, kur tu esi? atkal, attopos... viņas visas prom.

tikai suns blakus. tik lielu daļu mūža es domāju, ka esmu vientuļnieks. varbūt. tas ir iespējams. tas tā var būt, bet kad tu pierodi pie citu klātbūtnes un pēkšņi viņu nav, tu saproti... ne, ne, ne. galīgi nē, es tā negribu.

man patika pliku kuli apkart pa māju staigāt. vienu vakaru. nākat atpakaļ, mani zaķi.