Bērnības atmiņas?

Kāda PA topika ierosināts ieraksts.

Spilgtākā bērnības atmiņa? Tāda kā glezna kustībā acu priekšā un sajūtas.

** Telpas interjers, krāsas. Tumši oranži aizkari, caur spraugu starp tiem iespīd spoža saule (laikam vēls pavasaris vai vasaras sākums), stars krīt uz grīdas un tajā var redzēt mazus puteklīšus "dejojam", to nav daudz, reti - tāpēc katrs likās īpašs un atsevišķas izpētes vērts. uz grīgas pamatīga smagnēja vatētā sega, divkrāsaina. Viena tās puse tumšu ķiršu sarkana, otra - oranža. Gluži kā tie aizkari, gaismas caur, apspīdēti.. Mani ļoti interesē tā sprauga starp aizkariem, kas izstaro *tādu* gaismu.. Es ļoti gribētu zināt, kas ir aiz tiem aizkariem? (tagad zinu, ka tur parasti ir logi.. : )) Gribu paskatīties, bet atrodos četrrāpus, rāpoju uz priekšu. Ir grūti, jūtos nogurusi.. Bet ziņkāre ir spēcīga. Mēģinu celties kājās, bet.. sasodīts! kritiens un esmu uz dupša. Gaismas stars joprojām vilina. Bet šoreiz laikam jau tomēr nu nebūs! .. Nekas. Noteikti mēģināšu vēl! **

--

Bieži par šo domāju. No kurienes šī ainiņa, vai nosapņota, vai iztēlota, vai tomēr patiešām īstas atmiņas? Kādā vecumā vsp var saglabāties pirmās atmiņas?
Vai tās ir tik spilgtas tāpēc, ka, iespējams, tā bija pirmā reize, kad es sevi sajutu un apzinājos, ka es esmu un es jūtu? savas (mana ES) fiziskās robežas (ķermeni). savas maņas. gaismu, siluetus, detaļas, puteklīšu pikselīšus.. siltumu uz savas ādas no tā gaismas stara. to, ka ir grūti. to, ka guļot, kustinot rokas, ādas saskare ar segu ir tik patīkama, maigi glāstoša. segas tekstūra. to, ka ir tik sasodīti patīkami uz tās segas tajā saules starā aizvērt acu plakstiņus un ļauties nogurumam un miegam...