kārtība

mierīgas, nosvērtas dienas.

domas netraucas kur kurā.

vēl padalīšos.

es daudz biju domājis par kārtību, par to, kas vispar ir harmonija? kāpēc mēs zinam, kas tā ir un kas ir disharmonija, disonanse?

ja tu pat tikai mēģini aiziet līdz galam, tā ir neatbilstība likumam. kādam? kādā viss universs eksistē.

kādam ir bijušas lielākās traģēdijas, kuru radītais impulss atskan pāri paaudzēm?

tie ir cilvēki, kas ir centušies pēc kārtības, bez izpratnes vai pat tikai kļūdainas izpratnes pār to, kā ir jabūt. un nekas nav panākams, lāsti un gaudas.

es domāju par marku aurēliju. cilvēku, kam pieder pasaule. rīt jebkuram var pateikt tu mirsi. bet nekā tāda nenotiek. cilvēks nododas filosofijai - tulkojumā mīlestībai uz gudrību un ierobežo sevi visā, kas var samaitāt viņa dabu.

no otras puses es domāju par staļinu. cilvēks ar grūti aptveramu disciplīnu. kam arī pieder gigantiska vara. un tomēr, viņš nevis gremdējas sevī, mēģinādams izprast esības pamatus, bet grib pārveidot visu pasaule pēc savas izpratnes.

viss visums liekas kā režģis, kā struktūra ar savu kārtību un likumiem un tie ir centieni tai nepakļauties vai mainīt, kas noved pie briesmu lietām.

mīlestība. bet ko tieši tas nozīmē. filīja uz ko? tev patīk, ja otram ir labi. nevis sev, tev ir patīkami, ka tam citam ir labi. agape. man no tevis nevajag neko materiālu, man patīk ja tev ir labi. beznosacījumu mīlestība.

kā to īsti saprast? tas, ka tu un es eksistējam laimīgi? labi. kas ir laime? vai tā nav iespējami tuva atbilstība uzvedībā - fiziskā un garīgā, kas atbilst visuma likumiem? triekties ar seju pret zemi, lai nopelnītu, iegūtu... ko? ko tev tieši vajag? elpot, paēst, mazliet brīvības Dieva dotos ietvaros, lai vadītu savu dzīvi... laimīgi? laime. kas tā ir? kā to vispār definēt ārpus priekštata par harmonisku eksistenci? man nesanāk, liekas tā ir tieši tas.