Rīts

Agrā rīta gaisma, vēl mīksta un piesardzīga, iespīd caur aizkaru spraugu, maigi glāstot viņas seju. Viņa pamostas lēnām, it kā negribīgi atstājot sapņu valstību, un pagriežas uz sāniem. Viņš vēl guļ, mierīgi elpojot, un viņa smaida, vērojot viņa sejas vaibstus rīta krēslā.

Šis ir tas mirklis, kad pasaule pieder tikai viņiem. Klusums, ko pārtrauc vienīgi pilsētas tālumā atskanējusī sirēna un putnu čivināšana aiz loga, ir piepildīts ar neizteiktu intimitāti. Viņu sarunas šajā agrā stundā nav skaļas vai steidzīgas. Tās ir kā lēnas, nesteidzīgas melodijas - dažas frāzes, pieskāriens, smaids.

Viņi runā par sapņiem, kas vēl turas atmiņā, par dienu, kas tikko sākusies, par to, kas katram svarīgs un mīļš. Šajās sarunās nav vietas liekvārdībai - katrs vārds ir nozīmīgs, katrs skatiens - vēstījums. Un šajā vienkāršībā, šajā patiesumā, ko dāvā rīta maģija, slēpjas viņu attiecību burvība.