es domāju

kas ir pamatā manām emocijām? manām dusmām? manai empātījai dēļ citu pārdzīvojumiem? nekāda bulšita, kāpēc mani neveido mana kaja vai psoriāzes skartā ķepa, bet manas emocijas? mana reakcija? mhm, es esmu garīga būtne. kad man ir caureja, tad pakaļa "beg the difference".

labi. lai būtu par triviālo. ja es pēc kaut kā tiecos, kas tas ir? tas ir labs! Dieva valstība.

jā, tā ir. es esmu spējīgs izturēties šausmīgi un esmu spējīgs uz mīlestību un empātiju pret dzīvo.

es nolikšu uz brīdi teoloģiju malā, bet es nevaru atrast veidu, kā viss nav ar to saistīts.

kāpēc citam cilvēkam pret mani izturēties tā vai tā? tam ir iemesls? tu pret viņu izturējies labi vai slikti. tātad, ir kaut kāda morāle? tu man vari parādīt uz zemes morāli? kur tā ir? te ir koks, te upe, te zāle, kur ir morāle?

tātad, tā ir garīga īpasība, tā? tātad ir kaut kas bez kājas un rokas, kas ietekmē manu vērtību savās un otra acīs? ir, ja?

labi, kas dod morālo skalu jebkurai sabiedrībai?

es redzēju kā manā klātbūtnē veca sieviete aptupstas un sāk urinēt un... cieņpilnas sieviete. prata vairs nav. morāle... cik maza šķirtne no kauna līdz godam. un tikai kaut kas āprus ķermeņa piešķir vērtību vienam un otram.

cik bieži cilvēks ir ieskatījies man acīs un domā pie sevis, tu iedzer un man ir zināms viss un vnk skatos un domaju, cik tu zini par domām aiz acīm, kurās tu skaties? ko tu zini par manu dvēseli, kur tā iet un no kurienes nākusi?

labdarība, labsirdība, kautiņi, bailes, nepārliecinātība par sevi.

un vienīgais, kam varu atrast jebkādu jēgu ir morālē. un tik grūti tai sekot... un tā nav saistīta ar ķermeni, kurā esmu. kad ļoti stipri sāk līt lietus, pēkšņi, it kā atveras kaut kas no augšienes, gan cilvēki, gan dzīvnieki apstājas un skatas kā ūdens tik strauji tek pret zemi un koki un to zari pakļaujas vējam. zāle izbauda slapjumu. un bērni sēž peļķē un spēlējas.

jēga liekas ir kaut kur tik ārpus tā, kur tā tiek meklēta parasti.