labais vai sliktaistā ir viena no gaišajām lappusēm. 
uz sievas gurna guļ viena no maziņām dzīves laimītēm. viņa nāca no viena tālāka kaimiņa. sīkā nosauca to onkuli par "dusmīgā haskija saimnieks", man joprojām pie viņa numura ir kā sīce ierakstīja to vīrieti manos kontaktos. dusmīgais haskijs. bet tas ir tik tālu no patiesības dzīvē... man rīgā bija vācu vilks, arī kuce. man nekad nevajadzēja pavadu. es saku, viņa nāk, es saku gaidi - gaida. rīgā, ar visu troksni un satiksmi. "nevar" "ņeļzja" nozīme to un dara. ar haskiju daudz grūtāk tadā ziņā. viņa klausa tikai tam, kam grib. viņa izvēlas sev vienu personu un sjo, pārējie ir kā bara biedri, nevis saimnieki. viņai saka, viņa vnk sēž un skatas. ja viņai saka, ko viņa ir izvēlējusies par saimnieku... paklausa. un man liekas, nevis paklausības dēļ. man liekas, viņa grib izpatikt, grib ieraudzīt smaidu vai laipnu valodu no cilvēka kam ir piesējusies. 5.30 gandrīz ar modinātāja precizitāti sākas "badīšanās" viņa bada man dupu, bet tas ir sākums. "saimniek, laiks iet ārā! " tad sāk laizīt kāju vai roku. uzsēžas uz krūtīm un sāk laizīt feisu, degunu. "sjo, pietiek, kāp ārā, ir jāiet". tas mesidžs ir tik skaidrs, ka man ir jāpieskaņo viņas dienas ritmam. un rīts man sākas ar saullēktu. kurš kuru stumda varbūt vēl daļēji ir atklāts jautājums. pēc pastaigas, nāk kārta gardumiņam un ja nedod, tev bāž snuķi plaukstās - nu! kur ir? kur mans našķis? kur mans kauliņš? |
