direktors

es dažreiz atceros(īpaši savos relaksa momentos) jaunību. it kā ceļi, kas kur var vest, vai varetu vest.

šausmīgs skolnieks! man tā liekas. kaut kur 14 gados es pēdējā solā sēdēju ar aliņiem stundā. un starpbrīdī pall mall.

es dažreiz nedēļām nenācu uz stundām. es nesaprotu, kapēc klases audzinatāja vienmēr attiecās pret mani labi. es nevaru atcerēties bļaušanu. emocionālu rājienu, jā. es atceros. viņai mamma stradāja tajā pat skolā. nomira strādādama. meita tur pat. nemaz nav tik viegli atrast pozitīvāk pret mani attieksmi, kas man tad bija. tā klases skolotāja.

ir periods, kad tevi var savaldīt tikai pieaudzis vīrietis. tā zēniem vnk notiek. mamma nevar neko. viņa mani pēra ar manis paša lecamauklām, līdz vienreiz es viņai tās izrāvu un aizmetu aiz skapja. un viņa sāka smieties. viņa nespēja mani savaldīt, nespēja atbildēt ne uz vienu jautājumu. centās. tas nebija iespējams.

karoč, es stradāju "trasē", 14-16 gadi. es pelnu vienā dienā, kā mana klases audzinatāja mēnesī. cik es sapratu. mums nevarēja būt mašīnas, mēs visur pēc darba braucām ar taksi. 91. ap to laiku.

un viņa man cenšas stāstīt, kā ir pareizi dzīvot, kā ir nepieciešams mācīties. un viņa ir tā persona, kuru es īstenībā dzirdu. jo viņa izturas normāli. viņa zina visus kavējumus. man pret viņu ir respekts jau gadiem, es nekad viņu nepārtraucu, pacietīgi klausos.

ir viens pretējs personāžs. mūsu dragocennijs direktors. karoč, tam direktoram čiksa ir viena no skolniecēm. mēs to zinam visi! nav, kas to nezinatu. viņam gadi etak 60-65. ot nezinu cik tad bija. viņš viņai bērnu sadzīvoja.

viņš viss tāds glauns, pindžakā staigāja, es nesaukšu uzvārdu, miris cilvēks, lai paliek... bet tas ir viņš, kas mani noķēra pīpējot un strostēja, kā es uzdrošinos gribēt iet augstskolā(kurā es dabiski neaizgāju, bet es gribēju pabeigt videni) un viņš mani saķer aiz elkoņa un saka: andrej, tu dzīvē nebūsi nekas, tu nepabeigsi vidusskolu. es tev atļaušu iet arodskolā(kas mums blakus bija). tur vēl bija. es visu noklausījos. tais dienās mums bija respekts zināms pret autoritāti, ne kā tagad.

mums pagrabā bija iztaisīta tāda ka kačāšanās zālīte maza, nu un es tur vingroju un domāju... es tik dusmīgs uz viņu paliku. man nav nahren ne jausmas par visu to formulāžu matenē un ģeometrijā un es zinu, tie ir mani vājie punkti, es saprotu viņš mani gremdēs.

bet. man skuķis, skaistākā meitene skolā, ir atļičņica. viņas draudze bija super šitajās lietās. abas peldētājas, sportistes un vienlaicīgi vieni piecinieki. es ar viņām pasēdēju un vēlāk aizgāju uz 9 klases ekšiem. un man četrinieki all over.

iedomājies, viņam ir man jāpasniedz tur... es aizmirsu tagad ko. karoč, es viņa kabinetā, tur citi cilvēki. un viņš man dod to kaut kādu papīru uz 9 klasi. es neesmu dažbrīd bijis nedēļām skolā vispar. un viņš man feisā pateica, ka es netikšu vidusskola. es pametu skolu tai pat gadā. pabeidzu 33 gadu vecumā vakarskolā mūsu zemes laukos, province, skolā ar vienreizējiem skolotājiem.

es domāju tagad, par cilvēkiem, kas saka viens otram vai sev: tu nevari, neko nevari, sašļumsti, tu esi tāds, tāda, šitāds, šitāda. nē! NĒ! dari to, kas nav pareizi, tu nevari.

neļauj!