Kauns ir nezināt vēsturi un vāvuļot. Tātad, Ukraina.

Par teritorijām.

Krievijas teritorija 1462.gadā bija aptuveni 25 000 kvadrātkilometri, kas ir nedaudz mazāk nekā Beļģija. Ja no tās pašreizējiem 17 098 242 kvadrātkilometriem noņemam sākotnējo un izdalam ar 558 gadiem, kas pagājuši kopš 1462.gada, tad vidēji katru gadu Krievija ir piesavinājusies 30 597 kvadrātkilometru kaimiņu zemes, kas gandrìz precīzi atbilst Beļģijas lielumam. Katru gadu 558 gadu garumā Ko darītu krievi, ja mongoļi atjātu un parādītu 14.-15.gadsimta kartes, kurās ir tikai mokšas un nekādas Krievijas nav?

WW2 pasaule piekāpās (nekorekti, atdeva) vāciešiem iekarotas zemes. Vai tas viņus atturēja? Pēc katras aneksijas pieauga Wehrmaht kaujas spējas un Ādolfa apetīte. Vācieši arī uzskatīja, ka viņi ir neuzvarami 1939-1943! Gāja uz priekšu, perfekta bruņu tehnika, lieliski ieroči, profesionāla armija.

Vāciešiem 10000 tanki Polijā ir no fantastrikas grāmatas :DD Polenfeldzug kauju gaitas rāda pavisam ko citu, to var stāstīt tiem, kuri nezina WW2 vēsturi.

Uz teritoriju piederību atbilde ir viena. Krievija Budapeštā parakstīja dokumentu, ka piekrit un ievero Ukrainas robežas!

Vai necienījāma vate atdotu kaimiņam 3 iztabas no savas 4-istabu mājas? Nu, lai ir miers un tā. Kaimiņš ir pārāk tuvu un viņš ar savu rūsaino traktoru var sagraut mājas verandu. Mājinieki jau ir piekauti. Izskatās, ka atdos. Nožēlojami.

Par agresorvalsti.

Droši vien visprecīzāko mūsdienu Krievijas raksturojumu un rašisma jēdziena skaidrojumu, mums varēs sniegt nākotnes filozofi un vēsturnieki, kuriem būs iespēja apkopot daudz plašāku informāciju par notiekošo pašā Krievijā, Ukrainā un pasaulē kopumā. Tomēr no visiem apkopotajiem skaidrojumiem, redzams, ka jaunā rašisma jēdziena lietojums ir attaisnojams un pat vēlams, jo Krievijā izveidojušais režīms ir pilnīgi atšķirīgs un jauns fašisma variants. Rašismam ir gan fašisma, gan nacisma pazīmes, tomēr bez visa tā, tam papildus piemīt “krievu pasaules” dimensija, kuras izpausmju aprakstus mēs katru dienu varam lasīt ziņās, kurās lasām par šausminošo vardarbību pret oponentiem pašā Krievijā, bet iekarojamās teritorijās - par nežēlīgajām civiliedzīvotāju slepkavošanām, kuru vienīgais motīvs ir kriminālajām aprindām raksturīgā varas izrādīšana, baiļu iedzīšana un laupīšana.

Fašisms, nacisms un rašisms. Šie trīs jēdzieni pēdējo notikumu kontekstā ar vien biežāk tiek izmantoti publiskajā retorikā, liekot diskutēt par vēsturisko parādību atdzimšanu Krievijā. Bet vai tā ir atdzimšana vai tomēr Rietumu pasaules pamošanās no letarģiskā miega – miega, kurā mūs maigi ieaijājusi ilūzija par Aukstā kara beigām

Par ukraiņiem.

Klasiski citāta - krievus nevar uzvarēt, krieviem miljons kareivju. Jaunie tanki, ieročiem nav analogu u.t.t

Bet kur ir kaut vai Krievijas Melnās jūras flote? M..? A..? Oj. NaU.

Krievus nevajag uzvarēt, bet novārdzināt un iznīcināt, ko tagad arī dara ukraiņi, lai tuvākajās desmitgadēs no tiem atbrīvotājiem ir miers.

Kādas miera sarunas ar iebrucēju! Nekādu! Slava Ukrainai!