tad jau es a´ par tām ķeskām

kad es to tēmu redzēju, nekas cits ka kārtējā troļļtēma man prātā neienāca. bet varbūt tur šoreiz ir vairāk...

pirmais, ko gribas jautāt, kas nāk prātā, ir jautājums: ko TIEŠI tu dienas(vai nakts) laikā dari? UN! cik naudas dienā tavs darbs ienes tavam bosam vai tev tieši(ja tas ir valsts darbs, tad lasīt tālāk).

es gandrīz nekad tiešu atbildi uz pirmo nesaņēmu. ja nenotiek bb(baiss brīnums), uz otro gandrīz nekad. šie jautājumi man ir tēmas par trūkumu kontekstā.

ja tu ienes ienākumu līdz 50 eiro bosam, tev alga ir puse no tā, ko esi nopelnījusi. ir variācijas, bet tā ir ģenerāllīnija. ja strādā uz sevi, tad 50 dienā ir ieskriešanās process, kurā tu visvairāk domā par arvien jauniem ieguldījumiem savā biznesā un šajā situācija virsuzdevums ir noturēt degunu virs ūdens, pat ja tas vai mute smeļas. grūtākais periods ir sākt. bet ja tas nav tavs privātbizness, tad 50 eiro, tas ir... maz! tev nav ne mazāko izredžu legāli iegūt vairāk par minimālo algu. un ja tā ir un cilvēks pelna minimālo un tas nav pagaidām "kamēr"... tu iznieko dzīvi. darbi no zvana līdz zvanam parasti neatstāj iespēju izaugsmei.

es kādus gadus stradāju par apsargu. tas ir visbezjēdzīgākais periods manā dzīvē. bet es biju tādā karuselī, ka pat īsti neaptvēru strupceļa stāvokli. tāpēc arī tēma pie praktiskiem padomiem. divi darbi, kas nozīmē tu stradā 2x 24 un 12h ir brīvas. realitatē tas nozīmē 12h krogā, 12h pie monitora vai patruļmašīnā, vēl 24h objektā. 12h miegs. un viss no sākuma. un naudas nav! tieši tāpēc es cilvēciski saprotu cilvekus, kas ir iesprūduši līdzīga karuselī, kuram neredz ne gala, ne malas, jo viss notiek pa apli, ja vien nesaņemas un neizlec no tā visa āra.

cits piemērs. es zinu ļoti labi vienu sievieti, kas 20+ gadus strādāja vienā valsts amatā. izņemot varbūt 2h dienā, viņa spēlēja kārtis, dambreti, pinpongu vai kaut ko citu datorā. darba laikā. 20+ gadus. amati mainījās, alga kā veca aste sekoja inflācijai vienmēr ar negatīvu zīmi, bet kaut kā tās dekādes pagāja un... nav nekā!

saproti, cilvēks, kas ceļ mājas, vai izstrādā/stāda mežu, ražo mēbeles... tie cilveki var vecumā atnākt un paskatīties, ka viņu darba rezultātā ir vismaz kaut kas mainījies. te nav nekā. ne-kā nav. to es saku pazīstot tā cilvēka domas, ka šķirstot dzīves lapaspuses nav nekā. tas ir gandrīz tukšas. labi ir bērni, tad tā vismaz nav traģēdija, bet pilnīga nepiepildītas dzīves sajūta viņai ir rūgta. jo iespējas bija, bet tā bija ērtāk un drošāk.

cits piemērs. kaimiņš, zemnieks. lopi, graudi, mazliet mežniecība. čalis uz goda! ļooti strādīgs. sāka ne no kā, no 10ha. tas nav nekas. tagad? starp citu, 28 gadi. neprecējies. telefonu nedošu. :)

viņam viens traktors ar pričendāliem pusmiljonu maksā, nerunājot par mājam, zemēm un mežiem, mašīnām. bet cilveks ir darbā praktiski nonstopā. iebrauc pilsēta dubļainiem šūziem, dubļainu džipu, noaudzis ar bārdu. varu iedomāties, kā kāda rīgas madāma vīpsnātu uz tādu "lauķi", līdz gadītos atbraukt līdz viņa mājai(paša un brāļu rokām celtai) un apkrist augšpēdus.

cits dzīves stāsts. arī kaimiņš, bet talāks. ņemas ar nekustamajiem un vērtspapīriem. iespaids tāds, ka viņš naktī seskojot ar sievu neņem no auss āra austiņu un maiku no trubas. viesības, bruac kaut kur, zvejot laižam visu(! ) laiku ir "na svjazi" ar pacaniem, ko pirkt, ko pārdot utt. viņa sievai sava lieta - mazi veikaliņi laukos, nesaukšu nosaukumu, uzreiz tiks atširfrēts. tas ir viņas bizness, vīrs to viņai atdeva un viņa tā vietā lai apkrat blandītos pa rīgu nagus krāsojot, KATRU dienu apbraukā pilsētiņas un visus tos veikaliņs kā bītīte - pārbauda cenas, skatās, kas nāk, prasa pardevējām kas iet, kas neiet, seko kā preces izvietotas, vai klientiem ir kur auto novietot, vai sniegs tur satīrīts. nu... bitīte. a varētu nedarīt neko! miljons veidu, ka miljonāra sievai gurķi sist, bet nē. ne tikai viss notiek ar viņai iedoto biznesu, viņa paplašinas uz citām mazpilsētām.

ir pietiekami visādu piemēru. tā sagadījās, ka redzēt dzīve ir piedāvajusi ij labo, ij slikto un arī daudz nekāda skata. zem guloša akmens ūdens netecēs. ja tik vien ir naudas, cik ķeskām, tur parasti neviens izņemot pašu vainīgs nav. izņēmumi ir un tie ir nopietni, kā slīmības vai kāda nelaime. un vispar nabadzība ir ka viens pakāpiens trepēs uz augšu, vismaz tā būtu jābūt.

bet ja kāds cilvēks sēž pie sola, kur ir monitors un darba laikā pietiek vaļas tirst un plātīt vāvuļojamo, tad... tas ir ok! kas NAV ok, sūdzēties par štrūntīgiem ienākumiem šādā razkladā. man cilvēks ir, kam izskatās, ka dēļ kovida potes ir gandrīz vispār zudusi redze un dzirde. un ko viņa dara, izņemot cenšanos adapteties? domā kā... strādāt tagad! aizdomājies... tas viņu uztrauc, kā ar pirkstiem mācīties lasīt.

un finālā skečš.

fonā debesu vārti un mūsu varonis droši tuvojas pēterim.

pēteris jautā: no kurienes nākdams un kā tevi sauc?

varonis: Õntūns fon Varakļāns!

pēteris: tātad, dižciltīgs vīrs? labi, pierakstīsim.

vārds: Õntūns;

tituls: Tirsējs;

izcelšanās: Varakļāni, Latgale, Latvija;

pēteris: ar ko nūdarboujīs Õntūn? ko laba sadareij dzeivē laicīgā?

varonis: nū, godīgi strādāju.

pēteris: Õntūn, man te uzskaite detalizēta, amats kāds? ko dareij?

varonis: es... nūū, visu ko zini. muitā un ceļu policijā. kontrabandu turejām, nē... atņēmām, nē... karoč mēs skatījāmies, kas ko ved pāri. teiksim tā. godīgs darbs.

pēteris: Õntūn! pēdējo reizi prasu, ko sadarīji dzeivē laicīgā? neteiksi godīgi, sūtīšu uz raspoznavalku, šķeistaitavā tupēsi, saprūt?

varonis: aij, mācēt neko īsti nemāku, labuma no manis daudz nebija. gurķi sitam, kukuļus ņēmām, meitas dejās mīcījām.

pētēris: bet kā tu te nonāci?

varonis: uz vecumu mūsu veco batjušku klementiju paklausīju. tapēc te laikam.

pēteris nogroza galvu un nodomā: "kadi tik dzīves ieraksti nav jāredz..."