Taads personiskaaks ieraksts

Nto gadu garumaa, kopsh esmu sheit, tieshi sheit es daudzas reizes esmu lasiijis [arii sev adreseetu] - tu visiem esi pohuj. jo aatraak sapratiisi, jo labaak.

Tad nu par sho sadalju.

Kaapeec es sho rakstu? Iespeejams, taapeec, lai tie, kuriem tieshaam ir sajuuta [nevis skalji izkliegtas teezes], ka vinji visiem ir pohuj, apzinaatu, ka vinji nav vieniigie taadi. Un, ticamaakais, nav pie taa vainiigi. Taapeec, lai mees visi padomaatu, vai/kaa pashi sho staastu ``visiem visi pohuj`` nevairojam. Un vai taapeec mees esam sheit/uz shiis lodes, lai iisu briidi ar shaadu sloganu/attieksme te pavegjeteetu un tad atstieptos?

Bet par teemu - jo aatraak, jo labaak...

Es atljaushos apgalvot, ka es tiiri labi zinu, kaa tas ir. Mani vecaaki ir peeckara paaudze. Vinji nav redzeejushi nekaadu lovi vai normaalas attieciibas savaas gjimenees/augot. Liidz ar to, diezgan logiski, ka vinji to lovi iipashi nemaaceeja izraadit viens otram un arii beerniem. Nee, luugtum nepaarprast - es biju paeedis un apgjeerbts. Mamma cauraam dienaam skraidiiija pa veikaliem paiku medijot. Teevs kapaaja, pa vakariem haltuureeja, lai ko labaaku samargotu. Bet interese par teemu - kaa gaaja, iet/ar ko nodarbojies/kas tev tur top - izpalika. Es pats bakstiijos savaa pasauliitee. Es biju apziniigais tips, jau no 1.klases neviens tur neucinaajaas, neliidzeeja. Pats visu sadariiju, da svoboden. Ar bracku bija savaadaak. Vinjsh aatri apguva to, ka var paslinkot, nedadariit, un.. izraadaas, ka visi naak talkaa! Aatri vien mamma liidzeeja dktaatus, u.c. lietas, es - matemaatikas, fizikas, kas tur veel. Paaugoties - vecaaki brackam nodroshinaja visu, kas nepiecieshams: dziivesvietu, transportu, apmaksaatas studijas, utjpr. Es - kakbi biju, bet... Visi zinaaja, ka ar mani ``probleemu`` nav, attieciigi - viss gerai.

Liidz kaadiem gadiem 40 es sho situaaciju vispaar neapspriedu. Manaa paurii nebija failu, ka vecaaki vareetu dariit ko netaisniigi/skjiibi/nepareizi. Ap sorokovnjiku sakraajaas paaraak liela chupa suudu, un saakaas mans celjs pie sadaljas - apzinaat staastu.

Mans teevs, piem., vispaar nezinaaja/nezina, kur/kaadaa statusaa es peedeejos 20 gadus dziivoju. Vinjam bija liels paarsteigums, kad izraadiijaas, ka pirms 18 gadiem esmu dziivokli nopircis. Vinjam nebija un nav ne jausmas, ar ko es peedeejos 20 gadus nodarbojos/naudu pelnu. Nee, liidz nesenai pagaatnei mees regulaari satikaamies, es brauc ciemos. Katru reizi klausiijos, kaa bracka tiek ``po ziznji`` apbizhots visaas sadaljaas [sakot no sieviskjiem/sievas, beidzot ar darbu]. Bet neviens taa iisti nepajautaaja man - ee, a kaa tev? Taa/simboliski: viss kaartibaa? Protams! Un es redzu, kaa mamma atvigloti uzelpo, jo - nahuj vinjai veel papildus probleemas.

Ir tik daudz nesmukumu un taas attieiksmes ``tu esi pohuj`` bijis [es negribu sho piemineet/ash kauns, da nah citiem lasiit manas vaimanas], ka ir bijushi briizhi, kad ir tik suudiigi, ka pabimbaat nevar. Bet neko, savaacamies, kapaajam taalaak.

Jo tuvaak pensha statusam, jo vairaak es ieveeroju, ka lielaakaa dalja chomu ne reizi taa arii nav paprasijushi - ee, a tev ta kaa? Es pats ar savaam hernjaam virsuu nebaazhos. Bet tipiski - skets izstaasta savu jaunumu klaastu un.. neko, es uzklausu/reflekteeju/atbalstu. Jo, suka empaatija ir automaatiska. pedeejaa laikaa lauzhu pats sevi un bez zheelastiibas filtreeju. Tas nav viegli. Un, varbuut, tas pat ir nepareizi. Jo, ja es esmu pohuj, tas nenoziimee, ka man vajadzeetu ``atbildeet`` ar to pashu. No otras puses - es arii neesmu miskastes maiss, kuraa tupa laadeet iekshaa visu, kas pasham iisti nah nav vajadziigs, ko labaak atmest/padaliities [nu, vecais staasts par daliito beedu 1.5 beedaam tam otram].

Hvz, kaa ir pareizi. Katraa zinjaa - mees pashi veidojam savu pasauliiti sev apkaart. Vai ir kruta, ja visi visiem ir pohuj? Nedomaaju. Jaa, reizeem tas nes ``augljus``. Liela dalja lielo/vareno [ar Masku priekshgalaa] atziist, ak tie sasniegumi lielaa meeraa ir taapeec, lai pieraadiitu vecaakiem, ka vinjsh IR/var/ir veertiigs/noveerteejams.

Ir skarbi, ja visu dziivi jaaciinaas ar sajutu, ka esi/esi bijis nemiileets, nenoveerteets, nesvariigs, attieciigi - defektains, un - pohuj. Es redzu to, cik daudzas lietas vieglaak sanaak tiem, kuriem ir tas vecaaku ``background``. Kad zini, ka - ja kas, mani gaidiis maajaas. Es buushu siltumaa, droshiibaa, samiiljots.

Un naivi ir domaat, ka te nu ir kaads galvu doks, kas vienaa setaa visu salabos. Tas ir skarbs darbs pirmkaart jau pasham ar sevi. Ar mammu es nerunaaju [atkal/jau] pusgadu. Es to paardziivoju, bet... man vnk saklemmee zhoklji [nepaarspiileejot], kad es iedomaajos, ka man vajadzeetu ar vinju runaat/soliidi/bez razborkaam. Es paardzivoju, jo vinjai ar veseliibu ir so/so. Kad teevs piezvana [vinjsh tagad paleenam meegjina kaa tuvoties], taas 5..10 sekundes liidz speju pacelt klausuli, ir skarbas. Skarbas pat fiziski. Un, jaa, es paardziivoju, jo es saprotu, ka vinji nav muuzhiigi, atveeleetais kopaabuushanas laiks nav muzhigs. Es tagad te atpirdos uz kalniem [izveeleejos ne pikji pelnit, bet domaat], un domaaju. Runaajos ar sevi.

Es nezheelojos, ka man kas bijis skarbi. Man ir arii ``sasniegumi`` [kaa te patiik piesaukt]. Tieshi pateicoties tam, ka vienmeer esmu vareejis paljauties tikai uz sevi, esmu izpildijis to, ko esmu. Es pilnigi noteikti nejuutos kaa loozeris [nu, jau paredzu dazhu vaidus komentos - vo, viens atrada uz ko novelt, ka visu dziivi profukal. Nje profukal].

Es nezinu, kaa turpinaasies mans staasts. Es nezinu, kaa tas beigsies [mirkli pirms beigaam]. Bet mana Doma ir - es labpraat dziivotu savaa mikropasauliitee, kur neviens nevienam nav pohuj. Tas it kaa ir tik maz, tajaa pat laikaa - tik fataali daudz/noziimiigi.