kāpēc nedzirdēju

fargo: tas tagad viss jau vienalga. tagad jadomā par telefonu, kas neredzīgajiem, dzirdes aparātu un biķerniekos vietu aklo pansionātā.
un nekas no tā nebija vajadzīgs. es iedzeru pa baldriāņu tabletei no rīta un cenšos pārāk daudz nedomāt. bet kad atlaides diena kā šī, viss nāk kā veijers gaisā.
es neļāvu pardot nekustamo. mani uzskatīja par hitleru un vēl sazin ko. atļāvu. pagāja mēnesis, pārdeva. nav nekā. nav naudas, nav kur dzīvot.
viņiem nav nekā, ne naudas no nekustamā, ne īsti kur dzīvot, vienai glupindai nav praktiski redzes un dzirdes. jautājums - a kam man tas viss ir vajadzīgs? es neļāvu pārdot nekustamo? un pareizi darīju! tas viss kopā... vnk katastrofa. un kapēc man ar to ir jāņemas, ja man nav tiesību?

fargo: ir cilvēki, kam nav poņas. viņi ir kā bērni, bet agresīvi, nepateicīgi bērni. tam nav vairs nekādas nozīmes, cik kur un kas. es(viņi) būtu dabūjuši 20k naudas vairāk, ja tikai klausītu. tu saki ir jābļauj vairāk... man ir sava ģimene. es pateicu, pašļi veejram un tomēr man beigās būs nasta no pansionāta.
pienāk brīdis, kad gandrīz neko vairs negribas. negribas zaķus, negribas naudu.. viss jau ir pabijis, noticis, lai tikai liek miera.
es staigāju vecās kedās pa savu mežu, sievas pirktās trennūzenes, noeju pa 20km dienā apskatot visu un turot aci pār visu, bet šis pasaules durindām ir tas un tas, par to un to un beigās nav nekā. es tikai gribu ātrāk aiztīties. sorry par negatīvo. sakrājies.