ROZĪNE

Pieeju pie sava garšvielu skapīša, lai paņemtu kādu gabaliņu saldās šokolādes. Ui, ko es sen nebiju pamanījusi, ka maliņā tā tālākā stūrītī iespiedusies tūtiņa. Izvelku ārā no skapīša tūtiņu un skatos tajā ir rozīnes. Tās tādas sažuvušas, nav pirmā svaiguma, jāmet ārā, ko maisīs te gaisu. Tad nu palasot te gudras lietas noklausījos arī es par gudrām lietām, kā vecas rozīnes dejojot atkailināto dejas četru stihiju apskāvienos, stenot, bļaujot, skrāpējot un pat masturbējot var tikt pie svaigām , jaunām miesām un rikšot pa ielu līdz sava pagasta tirgum, palielīties kāds džeks vecai vīnogai pieķēries. Sen tā rozīne ir bijusi par vīnogu karājusies ķekarā, bet nu jau sen tā par vecu rozīni ir kļuvusi un jau tāda sakrumpojusies vairs pat ne ķīselī derēs, ne rozīņmaizē svaiga nekļūs.