Viela pārdomām...

Nu, tad tā...sāksim ar to, ka viena esmu kopš aprīļa. Šī bija otra mana ilgā kopdzīve, tātad diemžēl nesanāca atkal...

Pēc šķiršanās parasti vīrieši dur dzīvē, sievietes brēc spilvenā. Pēc kāda laika vīrietis atjēdzas starp tukšu konservu kārbām un tad sāk brēkt, sievietes tad jau ir nobrēkušas bēdu un paceltu galvu skrien dzīvē! :)

...man bija savādāk, es ne brēcu, ne jutos slikti, tā bija mana izvēle un punktu pieliku es. Jutos bez maz brīvībā tikusi no pārmērīgi napamatotu greizsirdības apsēsta dīvaiņa, kas pie katras mazākās problēmas dzīvē uzreiz pievēršas alkoholam. Nav izbijuša alkoholiķa. Tā ir taisnība. Es biju motivācija un vilcējspēks 12 gadus, līdz es piekusu un arī man sāka zust pacietība un motivācija.

Tā dzīve turpinājās, es jutos normāli, pārkārtoju mājas, metu ārā visu nevajadzīgo. Viss bija normāli, dzīve ritēja savu gaitu, es jutos labi.

Bet tad es saslimu. Darbā daži bija jau krituši pa 2 lāgi, es turējos kā klints, bet tad arī mani kāds laikam apšķaudīja! :)

Sakumā likās nu paslimos, kas tur sevišķs, kaut kāds vīruss un tā...sapratu, ko nozīmē, kad tu nevari pat aizvilkties līdz virtuvei līdz čainikam. Esot jādzer daudz šķidruma, nu tad es arī dzēru. Izlēju caur sevi pāris dienās tējas kādus litrus 20. Visādas zaptes, medus...labāk nepaliek. Doks izraksta antibiotikas. Nu, viss taču tagad būs ok. Un liekas, būs arī, jo tu dzer daudz tējas, lieto daudz dažādu vitamīnu, bieži vēdini dzīvokli, pa bikiņam ej laukā.

Izrāde...bļin, bet tā ir viesizrāde, iešu, biļetes nopirktas jau dikti sen, kā neiesi, nav jau mirstama nelaime un viss jau iet uz labo pusi. Dīvaini pašai priekš sevis bija tas, ka izrādes laikā man bija garlaicīgi, grūti nosēdēt un vilka uz miegu. Laikam pat otrajā celienā piemigu. Brīvdienās atpūtos un tad pieņēmu lēmumu, ka nakošajā nedēļā iešu pie darba. Viss, jāsāk strādāt...un tad sākas pavisam dīvainas lietas. Es sapratu, ka man ir tā aizkritušs ausis, ka es lāgā neko nedzirdu, klepus dīvaini arvien pastiprinās un vienu nakti gulēju bezmaz sēdus. Iesnas pieņemas spēkā tā, ka saprotu, es nav nekāds strādātājs. Kritu atpakaļ slimības gultā...tad man dzīvē 2x bija smakšanas lēkme, ne es varu paelpot, ne pakliegt, ne piezvanīt 113...attapos koridorī plika kaimiņu aplenkta...bet dzīva.

un tā...saprotu, ka esmu nopietni slima un viena. Dēli abi ir Rīgā, abi strādā, vienam lauzta potīte. No turienes nekādas palīdzības nevar būt. Doks izraksta nākamo antibiotiku kursu...bet nekādas sevišķās veselības kā nav, tā nav vienalga. Man ir plaušu karsonis. Tālāk doks piedāvā slimnīcā sistēmas, es piekrītu. Un tad sākas...pati nevaru braukt, jalūdz palīdzība citiem. Mani ir jāaizved un arī jāsagaida. Esmu tā zaudējusi spēkus diennaktīm klepojot un neguļot, ka spēju kustēties vien ļoti lēni...Uzreiz skaudri iezīmējas ainiņa, ka visi ir aizņemti. Daži pārbijušies no tāda vīrusa, atsakās vest kaut man būs, protams, maska. Cilvēki parāda savas īstās sejas. Cilvēki ar kuriem draudzējos jau n-tos gadus, atsaka...dažiem tulīt ceļojums uz Taizemi, viņi nedrīkstot riskēt...dažiem mazbērni... bail, ka dabūs vīrusu. Bet šo vīrusu jau tu vari dabūt arī vienkārši ieejot kaut vai veikalā...neatsaka tikai kādi četri cilvēki. Tie arī mani izvilka! Par to pat esmu pateicīga, tagad zinu, kas ir mani īstie draugi un, kas tikai kompānija. Skaudri iezīmējas ainiņa, kas mani sagaida vecumdienās. Būt vienai un slimai ir diezgan baisi....un, kas ar mani notiktu, ja man dievs nedod, būtu insults?

Vai esat par to aizdomājušies? Tie, kas bravūrīgi lielās ar to, ka dzīvo vieni, bet nav vientuļi. Kada vientulība? Priekš kam man ar kādu dzīvot, es tāds briedis, man ir mana brīvība utt.....bet, kas ar tevi notiks, ja tu saslimsi? Un tas nav nekas neiespējams! Doks saka, ka šogad vīrusi ir ļoti traki, cilvēki netiek no tā vaļā mēnešiem ilgi, neba es viena gulēju katru dienu zem sistēmām.

...īsāk sakot, es īsti nemaz negribu vairs dzīvot viena....nu jau es tā ka būtu gatava arī ar kādu iepazīties, tikai ar ko? ...tā pa lielam, man labāk patiktu būt ar kādu kopā, bet man nav izvēles. Man ir viss dzīvei nepieciešamais, bet esmu viena. Liepājā vispār palikuši vīrieši : 1 pret 20. Visi normālie ir jau pie vietas, visiem ir ģimenes. Apkārt klejo bezdarbnieki, dzērāji un tie īsti nav pieskaitāmi vīriešu saimei. Vīrieši ir vai nu ģimenēs, vai ārzemēs.

Mums ir brīnišķīga pilsēta, pludmale, parki....un šeit ir ļoti daudz sakarīgu, vientuļu sieviešu.

Niks