dzīve tiešam liekas kā cikls

mazliet gribu parunāt. kā jau esot intravertam, izrunāties sanāk vai sevī vai vējā. vai... varbūt te.

kovids likvidēja manas attiecības ar mammu. vārds pa vārdam, bet mēs sagājām šausmīgos ragos. viņa ir "esču tot oduvančik...". ja es varu būt skarbs, tur ir, maigi sakot.

mums bija ļoti labas attiecības. viņa pilnīgi nokļuva oficiāljā notikumu pusē. un tas ir cilvēks ibio rio ar pārliecību, kad kko grib.

gan špricēt manus tuviniekus, kur nu vēl bērnu, tikai par manu līķi. tā bija mana nostāja. un aizgāja viss kā virpuļu putenis. dēļ tā kovida es zaudēju gan te, gan citur paziņas un pat draugus.

rudens sākumā viņai sāka strauji zust redze. ap septembri ta jau bija dzirde. cilvēkam nav trīs gadi un sākumā visi domāja tas ir vnk vecums. tagad ir skaidrs, ka tie ir trombi. neviens nevar pateikt, tas ir tāpēc, vai nav tāpēc, bet tas ir vienīgais ievērojamais, kas ir noticis šai laikā.

bet tai laikā mēs viens otram sarunājām nelabas lietas, viņa man, kādā brīdi es arī vairs nenoturējos.

ir pagājuši pieci mēneši.

un ir zvani un šņuksti, sms.

"dēliņ, dēliņ nu kāpēc es tevi neklausīju?"

viņa nevar sms uzrakstīt bez palīdzības.

es viņai blakus sev gribēju māju nopirkt, mans haskijs bija domats nevis man, bet tai mājai, tāpēc es toreiz prasīju par šīs sugas spēju sargāt māju. attaicās no visa. tagad ir viena, visu pamesta, nevar bez palīdzības soli no mājas iziet. to māju vairs nopirkt es nevaru, tas vilciens ir aizgājis. viņas pratā joprojām viņai ir šie gigantiskie plāni - ko darīs, ka būs un kā viss notiks. tas viss ir ilūzijas. viņa dzīvos ar mums, es to zinu, bet tā nebija jabūt, ja tikai būtu paklausījusi man, dzīvotu rokas stiepiena attāluma, pati savā mājā, vienmēr blakus mums un mazmeitai, bet tagad talumā, viena un nevarīga..."

pēdejais sms šovakar bija "dēliņ, piedod ja vari."

cik muļķīgs ir viss lepnums, kad tu nedzirdi ko tev labu vēlošs cilvēks tev saka laicīgi...

pat mans sunītis bija domāts tev, ne man, bet tu lupatu lēveros visu sadauzīji, kas tev tika gatavots drošām vecumdienām...

un es jūtos vnk briesmīgi visu šo laiku. un tagad... piedod.

un es pat nezinu no kurienes tagad visu atjaunot, cik man ir jāpacenšas, lai atrastu veidu, kā visu sakārtot, lai tev ir dzīve ar mums, kuru es jau tad gribēju lai tu būtu tuvumā...