Viena nakts ar bengālieti par 1156 euro

Pirmdienas rìts, 7.45 esmu norādītajā laikā pie reģistratūras lodziņa "Stradiņos"

Pāris minūtēs nokārtoju papīru lietas un nu jau tieku nemīlīgā koridorā gaidīt, kad man atnāks pakaļ māsiņa no nodaļas.

8.00 atverās 46.nodaļas durvis, māsiņa sauc mani doties līdzi.

Priekšistaba pārģērbties, slēdzams skapītis mantām un somai. Līdzi dokumenti, ūdens, telefons.

Tad telpa, kas sadalīta septiņos ankambaros ar gultu, aizkariem un matēta stikla šķērsienām.

8.40 jau aicina uz operācijas zāli.Spinālā narkoze tiek kombinēta ar miega zālēm.Tā esot saudzīgāk veselībai.

Aptuveni 20 min. pirms operācijas beigām jau esmu pamodusies un vēroju ķirurgu rosību griestu lampā.

10.30 jau tieku iecelta gultā savā ankambarī.

Diena aizrit miegā, šaubos vai dabīgā, bet ap 16 jau esmu modusies un klausos skaņās, kas notiek telpā jeb citos ankambaros.Tieši blakus aiz stikla kāds vīrietis skaļi elpo un ik pēc laiciņa kādu sazvana un skaļi dalās ar emocijām. Tik dzīvi žestikulē, ka stiklā rāda man visādus zaķus un vilkus un ragus un bumbas, pats tā īsti neapjausdams, ka guļ ar mani " vienā" gultā. Tik nesaprotu kādā valodā viņš komunicē.

Stundas laikā man jau ir "bilde" ar ko tad kopā es būšu šo nakti. Četri vīrieši, es un viena dežūrmāsiņa. Viena telpa, vienas sāpes, viena nakts un sistēma.

Bet, lai nedomātu par savām sajūtām, šoreiz pievērsīšos gultas kaimiņam...

Tātad runā nesaprotamā valodā....domājat - indietis?

Nē. Bengālis. Neko nezinu par bengāļu tautu, bet šim vīrietim mājās, ģimenē valda matriarhāts...ilga videosaruna ar mammu un visu saimi, jo telefonā skanēja piecas dažādas balsis.Tad ilga saruna ar sievu un sievasmāti vai vecomāti. Pats sevi nebalsta un augšā neceļās, māsiņa angliski dod padomus, bet vīrietis neko nepilda no ieteiktā, līdz 22.30 aizslēgtā nodaļā tiek ielaista viņa sieva.

Tad nu sieva aprūpē vīru, līdz pat pīles un pamperu lietām, angļu valodā sarunājas ar māsiņu, stāsta, ka viņiem ar vīru bijis jāizvēlas kur doties uz operāciju:Bangladešā vai Rīgā. Stradiņus ieteikuši indiešu draugi, atsaucoties , ka te esot Eiropas kvalitāte un mērena cena.

Tas man lika novērtēt situāciju no malas.

Ir nakts, katrs šajā telpā guļ pēc operācijas ar savu sāpi, cerību, dzīves pieredzi, tautību un valodu.

Būtu iemesli tūkstots un viens sūdzēties par apstākļiem " stradiņos" un dārgām operācijām. Domāt par to, ka gultas diena maksā 80 euro.Un par to, ka rīt jau 9.00 jāizrakstās guļus stāvoklī uz mājas aprūpi.

Bet tad salīdzini: Bangladeša-Rīga-Stradiņi-Rīga-Bangladeša. Ģimenes vēlme un sievas rūpes, lai vīrietis atkal pilvērtīgi var dzīvot tālāk.

Nakts ar pretsāpju zāļu devām visiem pagāja mierīgas elpas ritmā. Mani gan smīdināja, bengāļa skaļā elpa aiz stikla. Bet 5.30 klusiem soļiem jau atnāca viņa sieva un līdz ārstu rīta vizītei tā arī nepameta vīra ankambari. Garā spēcīga, līdzsvarota, pacietīga un mīloša sieva. Uz viņas balstoties, vīrs pameta slimnīcu.

9.20 man pakaļ atbrauca plats auto sēdeklis un guļus devos savās atveseļošanās rūpēs mājup - Latvijā.

P.S. Nebiju pirmo reizi uz operāciju "stradiņos".

Kopš 2008.gada sistēma ir kardināli mainījusies un slimnīca daudzas telpas, nodaļas un pat korpusus iznomā komercsabiedrībām. Valsts dotācijas nav izdevīgas šīm sabiedrībām, jo nenes peļņu. Pacientiem visbiežāk tiek iegalvots, ka valsts kvotas ir beigušās ( man tā tika teikts! ). Bet patiesība ir cita.