Pēcgarša

Iepazīšanās saitos esmu sen, tapēc savā ziņā sevi varu devēt par ekspertu, un galvenos personāžus, tipus, rakstības manieres, tēmas, personības atkožu jau pēc pirmajām ziņām un jautājumiem (pie tam tas vairs nespēj ieinteresēt, aizraut vai vēlēties ko mainīt savā dzīvē, vienvārdsakot - virtuālā apātija), tomēr ik pa brīdim uzrodas kāds, kas mani pārsteidz un liek padomāt. Viens no šādiem atgadījumiem notika pāris dienas atpakaļ. Viss sākās banāli, vīrietis ir izteicis simpātiju man, es viņam, un viņš uzsāk saraksti ar standarta jautājumu par to kā klājas utt. Es tik pat standarti sniedzu atbildi, ka viss ir ok. Anketu aplūkojot saprotu, ka vīrietis tiešām vizuāli pievilcīgs, pozitīvs, ar plašu atvērtu zobpilnu smaidu. Nolemju šo anketu paturēt uz "pulsa", jo arī apraksts liecināja, ka vīrietis vēlas satikt savu cilvēku ar ko kopīgi soli pa solim būvēt attiecības, kas ir tuvu maniem mērķiem. Bez steigas un lekšanas gultā pie pirmās tikšanās. Bez visiem šiem primitīvajiem, sākumā test drive un tad varbūt iepazīsimies. Bet viņš pazūd. Vairs neraksta. Vienu, divas dienas un es neizturu un uzrakstu pati, ka es tā vairs nespēlējos, jo kā tad būvēt tās lielās, tīrās un šķīstās attiecības, ja pats pazūd nebūtībā, un veiksmīgi par šo tēlu aizmirsu, līdz kādu dienu, pēc nedēļām divām, šis vīrietis atsūta man ziņu uz facebook. Gribu piebilst, ka sarakste notika pilnīgi citā vietnē, bet pēc ilgas nebūšanas tur, viņš bija tomēr iegriezies atkārtoti, izlasījis manu ziņu, sapratis, ka es tur sen neesmu rādījusies un atradis mani facebook, kas tomēr nozīmēja, ka bija pielicis pūles to realizējot. Tālāk viss forši, sarakste, sazvane, sarunas gandrīz 2h garumā, joki, smiekli un sajūta, ka ļoti labi saprotamies. Mana virtuālā pieredze zin teikt, ka tā bieži nenotiek. Te vīrietis mani nošokē ar atklājumu, ka ir 1. grupas invalīds, kurš slimības rezultātā ir zaudējis vienu kāju, bet neskatoties uz to ir aktīvs sportā, brauc ar riteni un visādi citādi spēj ielikt tiem dīvāna ekspertiem, kuriem ar invaliditāti nav nekāda sakara. Biju par sevi izbrīnīta, ka šis fakts mani nenobaidīja, un es aizvien, varbūt pat vēl vairāk, sagribēju viņu iepazīt kā cilvēku, vīrieti, personību. Viņš tiešām mani fascinēja ar to, ka manās acīs bija ieguvis īpaša cilvēka tēlu. Arī viņš sāka plānot tikšanos un principā jau plānos bija iezīmēts nākošās brīvdienas doties pie viņa ciemos uz citu pilsētu. Piebildīšu, šī sarakste un sarunas ilga nepilnas 2 dienas. No rīta plānojām tikšanos, bet vakarā atnāk ziņa, ka mums nekas tomēr nesanāks, jo viņš dienas laikā atradis topošo sievu, ka pats pārsteigts, bet es esmu ļoti forša, un viņš zin, ka arī man veiksies. Dīvaini, bet šī ziņa sajūtās likās kā pliķis. It kā svešs cilvēks, nepazīstams, neredzēts, bet tik daudz foršu emociju bija sniedzis un pēkšņi, cita, pa pāris stundām, topošā sieva.... Pēc šī man rodas tikai viens jautājums - kā tas ir iespējams? Vai tiešām tā notiek? Un ja tā notiek, tad ko vīrietim ir jāpasaka tādu vai kas tāds ir jāizdara tik īsā laika posmā, lai viss cits viņam pēkšņi kļūtu neaktuāls? Vai varbūt tā bija vienkārši "nolekšana", jo mierīgi apdomājot saprata, ka attālums starp mums, dažādas pilsētas, nekas īsti sanākt nevar. Visādā ziņā ir palikusi dīvaina pēcgarša. Parasti ir vienalga, bet šoreiz nav. Bēdīgākais ir tas, ka patiesību uzzināt man tā arī neizdosies. Lai veicas!