agri, agrino rīta, es uzkāpu vienā pakalnā. tur bija šūpoles. lielas, lielas. caur kokiem tālumā, manās acīs rotaļājās saules stari. tur bija tāds klusums... tikai mana un mana dzīvnieka elpas bija dzirdamas. tāds klusums un šīs šūpoles pakalnā. es redzeju, kā eņģes mazliet vējā šūpojās. tās bija norasojušas, maziem pilieniem. tur ārā ir tik daudz laba.... bet no tā, ko rāda, no tā ko var redzēt. diena, kad es neesmu netā ir laimīgāka par to, kas tur biju. draudzība ar otru ir vienīgais, kas mani tur nesaplēst siksnu starp sevi un to. life |
