Vecāki.

Cik tomēr mēs esam līdzīgi saviem vecākiem.Tādēļ pusaudžu vecumā lecam uz ecešām, jo kaut kur dvēseles nostūrī jūtam līdzību, bet negribam pieņemt.Trīsdesmit gados sāc saprast ka, daudzreiz, rīkojies kā mamma.Kaut kur gan pavīd vecāsmātes čangaļu asinis.Es tiešām priecājos, ka raksturs tomēr vairāk mātes, jo labestīgāku cilvēku grūti atrast.Vienīgi baidos, ka vecumā nevienu cilvēku nelaidīšu sev klāt tuvāk par simts metriem, jo daudzreiz ir sāpējis.Vēl jau gan esmu pārliecināta ka labais cilvēkā ir tā pavairāk.

Skatos uz savu bērnības drauga izdarībām un atceros viņa tēvu, kurš bija prasīgs pret sevi un citiem.Kad klases soļošanas laikā sāka visu klases biedru priekšā noniecināt savu dēlu.Radās nepatika uz viņu, jo citi zēni soļoja daudz sliktāk.Arī mana mamma vairāk mani audzināja ar pārmetumiem, jo uzskatīja, ka savu bērnu nedrīkst izcelt citu priekšā.

Laikam tāds bija tas laiks.

Onka.

Cik jauka ir sajūta.

citi ieraksti mairita1971 d-grāmatā (~304)

Komentāri

Savvalnieks: Biedre Mairita.

Sena tuksnesu beduinu paruna vesta.

Ja velies zinat....kada bus tava sieva...paskaties uz sievasmati.

Ja velies zinat,kads busi tu....paskaties uz sievastevu.

Patiesi .Jeden das Seine....Katram savs.

2023-03-17 22:09

mairita1971: Tur varētu būt taisnība.Laimīgi tie puiši kam atteicu,jo mans tēvs nebija ideāls.

2023-03-17 22:21

Felija: Jā, tā diez gan skarbi tiku audzināta arī es. Citu vecāku bērni bija labāki par mani. Atceros, ka pirmo nopietno uzslavu saņēmu 16 gadu vecumā par pašūto kleitu. Tāda īsta emocionāla saite ar mammu tā arī neizveidojās. Nekad viņa neatzina manu viedokli par pareizu.

2023-03-18 07:36

Savvalnieks: Biedre Felija.

Meitai kaf vina bija maza ( tagad 18mit ) alkaz teicu...mamna,tetis..vini ir..tadi kadi vini ir...citu tev nekad nebus.

Tas ka cilveks ( berns ) es dzivo maksligas iluzijas no " ekraniem " ka butu jabut visam meitenem ka princesem ( ka piemers ) vai musfiebu utopija " peknruskitem "....tas cits stasts ...

Cilveks ir liels fantazjors....ka butu .ja butu...bet jabut...diemzel dzive ir ta ir...un vis ta ka jabut.... grib to musu dizais ES ...vai negrib.

Karma,liktens,genetika,iedzimtiba...sauciet ka velaties.

Jeden das Seine ...patiesi ...Katram savs.

2023-03-18 07:46

Felija: Jā, protams, ģenētika. Varbūt es mammai nepatiku tāpēc, ka par 90% es biju līdzīga tēvam gan izskatā, gan arī raksturā. Par mūzikas mīlestību gan es varu pateikties mammai. Tēvs aizgāja no mums, kad man vēl nebija 3 gadi. Es vēl paspēju viņam pajautāt " tāps i?", jo viņš bija makšķernieks.

2023-03-18 08:36

Julija7: Tieši otrādi, cenšos daudz ko darīt citādāk. Ne reizi neesmu rājusi bērnus par saplēstu krūzi vai eglīšu rotājumiem. Neesmu pārmetusi par nosmērētām drēbēm. Kleitu, vai krūzi var apmainīt, bet saplēstu sirdi nē. Un daudz ko citu arī nepārmetu, ja vajag, pati sakārtoju, nelieku ēst to, kas negaršo. Dzīvē ir īsa, kāpēc likt justies nepatīkami saviem vismīļākajiem cilvēkiem.

2023-03-18 08:52

DanaL: Esmu mazliet bojāta tēva sievišķīgā kopija, no mammas pavisam maz. Un tas nav tikai izskats vai raksturs. Sāku visās izpasmēs (pat dzīvesstilā, kaitēs, žestos, domāšanā) kļūt aizvien līdzīgāka tieši tam cilvēkam, kādu es viņu pazinu no viņa spēka gadiem līdz aiziešanai.

Par to vecāku skarbumu. Viņi audzināja mūs pēc tā parauga, kā tika audzināti paši. Un toreiz valdīja uzskats, ka bērnus nedrīkst lielīt, lutināt. Mana vīramāte man, bērnu audzinot, pat ieteica piekārt žagariņu, ar kuru pabiedēt, ja bērns neklausa. Un kad bija pavisam maziņš, ieteica neturēt viņu tik daudz pa rokām, būšot izlutināts.

Ne nu izlutināts, ne nepaklausīgs.

2023-03-18 09:31

Pārējos 9 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.