Atkāpē par dzīvi.... un šo to

Pelnu un netīrumu vējš,

un dūmi no skursteņa nāk,

Daba mūs sauc pēc palīdzības,

bet sātans tik smejas,

tas viss vien dēļ mums pašiem,

jo mīlējām vēju ķert,

un akmeņus jūrā mest.

Smilšu pils pie jūras, kuru uzcēlu Es,

Jau laiciņu atpakaļ aizskalota ar viļņiem,

Mans skatiens ir līdzīgs tavam,

Tajā nav nekā vairāk kā sapņu

un zudušu cerību zaudētas laimes meklējumos.

Dūmi uz zemes un dūmi virss tās,

Cilvēku vietā palikuši vienīgi roboti,

Mirušas zivis izžuvušās upēs,

un bezgalīgs klusums tuksnesī,

Mana nāve atbrīvos tavus sapņus no ķēdēm,

Tikai tad kad mēs spēsim būt kopā.

Tu esi pārāk gudra, bet es esmu vienkārši muļķis,

Un nav nekādas starpības, kurš no mums dala kārtis,

Pat, ja man paveiksies un manā rokā būs Tūzis,

Tavā rokā būs Džokera kārts.

Tādēļ nebaidies mīļā, dari kā vēlies,

Apgulies ziemas sniegā,

lai aklais mākslinkieks uzglezno tavu portretu,

Lai apdzied tas tava ķermeņa skaistumu,

Un celojošā cirka mākslinieks, lai kļūst par zvaigzni.

Dūmi uz zemes un dūmi virss tās,

Cilvēku vietā palikuši vienīgi roboti,

Mirušas zivis izžuvušās upēs,

un bezgalīgs klusums tuksnesī,

Mana nāve atbrīvos tavus sapņus no ķēdēm,

Tikai tad kad mēs spēsim būt kopā.