Apelsīnkoki, vēstule Tev

Tava vieta ir tur - tālumā, kur ietves malā aug apelsīnkoki -, bet man Tu tik ļoti esi ziemas sajūta.

Sniegpārslām apbiris apskāviens satiekoties, pastaiga pa apledojušām parka takām, un Tavas siltās rokas uz manas ādas, kad pienāca laiks atvadīties.

Viena Ziemassvētku nakts, un Tavā pasaulē kopīgi pavadīts rīts. Prieks, izmisums, un apjukums.

Jau otrā ziema bez Tevis. Ikdienas ilgošanās sajūta ir pieklususi, notrulināta. Tagad ilgas atnāk kā reti uzplūdu viļņi - pēkšņi uzradusies sajūta par brīžiem, kad bijām kopā, un tai sekojoša akūta vēlme. Iztrūkums, kas vēl joprojām sāp, apdullinoši.

Tu reiz teici - visi cilvēki ir aizvietojami, un man vajag atrast citu, kas būtu Tavā vietā, un viss būs labi. Es darīju Tev zināmu, ka man ir cita pārliecība, un turpināšu stūrgalvīgi pie tās turēties - Tu man esi pārāk īpašs un svarīgs, tāpēc paliksi neaizvietojams.

Apņēmos nemēģināt uzzināt, kā Tev sokas. Apņemšanās, kuru ieplānoju ar vairāku gadu noilgumu. Dzīvoju ar klusu cerību, ka varbūt pienāks diena, kad Tu pats vēlēsies pastāstīt man par notikumiem Tavā dzīvē.