Bērnības ozols.

Pagājušo nedēļu uzzināju, ka ozols, kas aug pretī manai mājai ieguvis dižozola statusu.Jūtos, it kā sveiktu ko tuvu.Tik daudz pa viņu kāpelētsSākumā pārvarot bailes, pēc tam vēsā mierā, jo augām visi kopā, un zinājām , kurš zars pirmais jāiekaro, lai tiktu augstāk.Tagad jau vairs nedrīksēs traucēt dižozolu.Varēs tik apķert veco spēļu biedru.

Ozoli ir maani mīļākie koki.Savam piemājas kokam biju neuzticīga, jo grūtā brīdī , parasti, apciemoju kilometru tālāku ozolu.Viņa liktenis nebija tik vēlīgs.Tas auga starp diviem ceļiem, tieši pa vidu.Nepiemērota vieta lielam ozolam, jo kad izdomāja mašīnas, kuru šoferīši , bieži, netrāpīja ceļā, bet kokā......Gāju pie viņa, apķēru un jutu , ka viņa spēks pāriet manī.Viņš daudzus gadus bija cīnījies par izdzīvošanu, un spītīgi katru gadu atjaunojis savu galvas rotu skaistām lapām.Un es zinu, viņš būtu cīnījies vēl , bet cilvēks lēma savādāk un viņu nocirta.Izrādījās ka koks , kas audzis simtiem gadu tagad traucē mašīnām.

Divi koki un tik dažādi likteņi.Tā notiek arī ar cilvēkiem.Veiksme spēlē lomu kur atrodas tavas saknes.Reizēm šķiet , ka arī Latvija ir tādās kā kruscelēs.Un mūsu vīriem jābūt kā ozoliem, lai glābtu tautas saknes.