Katram savs.

Kam Dieviņš debesīs, kam vēl kas cits. Māku jau es arī izlasīt daž ne dažādas ziņas, saprotu, ka mūs lielāko daļu palaidīs plikus pasaulē. Tie kas par to smejas pienāks arī viņu kārta, cik tad nu ilgi vēl tā izdzīvot spēja būs, pie tādām cenām. Pagaidām taču labi! Varam pasmieties par tiem kas jau to nevar. Nu protams, nevar jau izdzīvot sliņķi un pīkstētāji, mēs taču tie gudrie un mākam. Smējāt te viena daļa un aptaisījāt tos, kuri negribēja to šļuru, par muļķiem apsaukājāt. Tagad vēl tā pat domājat? Tas kas notiek pie mums reāli valstī laikam neredzat. Mūs tā kā prusakus izsaldēs un samīcīs. Vai visi būsiet spējīgi samaksāt komunālos maksājumus? Var jau lielīties, neēdīšu, bet samaksāšu. Cik ilgi neēdīsim? Kas būs tālāk no neēšanas? Ko darīs mazie uzņēmēji? Kā viņi tiks galā ar visiem maksājumiem. Pie tādām cenām bankrotēs viens aiz otra, darba taču tad nebūs. Uzņēmumi, kuri vēl ienes kādu labumu arī tos cenšas veikli onkuļi sabāzt savās kabatās. Onkuļus apsargā gaļas blāķi un teiciens, roka, roku mazgā. Pie tādas reālās situācijas, nesaprašanas un tukšas muldēšanas mums tiešām atlicis tikai cerēt uz Dieva palīdzību.