Savējie sapratīs.

Tā kanniņa ir mana Latvija. No vecmāmiņas mantota, savvaļas avenēm pildīta, švīkāta un mesta. Kritusi, reiz sasalusi, citreiz silta piena pilna, pāri malām baltas putas vēlās, un es gribēju nodzerties, lai dzīvības šķidrums neiztek zemē.

Tas celms ir mana Latvija. Tur reiz bija koks, kas mājvietu deva putna bērniem, mārītēm un bitēm. Tagad bites zemē mīt, mārītes aiz mizas, putni paaugušies un lidot prot, vēl nezina – palikt vai aizlidot.

Tās zemeņu lapas, vīteņi, pīlādži un meža ziedi ir mana Latvija. Tie zemeņo, zied, sargā un krāsām priecē. Un nemirstīgi ir. Sēklas zeme glabā, un katru pavasari tās asno, un dzen un dzen krāsu, smaržu, auglību. Bet es uz celmu skatos, un man ir žēl – bites, mārītes un putna bērnus. Tikmēr zeme ir. Joprojām ir. Un katru gadu kanniņu pilda.

Es esmu Latvija. Ar latviešu valodu, kurā bērniem vakaros lasu pasakas, rītos modinu ceļam uz skolu un mierinu, kad nobrāzts celis. Ar rupjmaizes riku no senās šķirnes Kaupo rudzu graudiem, kas man spēku dod no baltu apcirkņiem. Ar tautasdziesmu, uguni un Dievpalīgu. Zemi, kanniņu un kokiem.

Māras gada rits.