Portrets.

Beidzot saņēmu es dūšu,

Izstāstīšu kāda dzīvē būšu.

Padomājiet puiši labi,

Vai mums kopā varētu būt labi.

Slinka esot es bez gala,

Neprotot cept pīrāgus ar gaļu.

Kritusi pret baznīcas sētu,

Galvā dabūjusi dziļu rētu.

Caurvējā reiz stāvējusi ilgi,

Tagad galvā tikai milti.

Gliemezis es violetais esot,

Savus kaulus kalnā knapi nesot.

Visus puišus ciet es ķerot,

Masējot pat tādus, kuriem nestāv.

Rokas nekoptas man esot,

Nelīdzēšot iebāzt ķešā...........

Tāds nu izskatās mans portrets, protams ir vēl turpinājums garš manu īpašību uzskaitīšanā, bet, lai nu paliek pietiks jau ar šo. Tam, kurš nenobīsies un mazliet interesēšu, atklāšu arī savus pārējos netikumus. Nevar jau uzreiz baidīt ar savu portretu, kuru sastādījusi balta, pūkaina dūjiņa, kura visu par mani zina. Cerības jau man vairs nav nekādas, bet ja nu notiek brīnumi un uzrodas kāds bezbailīgais, izmisušos gan negribu satikt. Ir rudens, bet rozes vēl zied.