Nelielas paardomas

Pa šo laiku, kamēr man (kārtējo reizi) bija bans FB, es izveicu nelielu pētījumu. Es diezgan asi/agresīvi vērsos pret ‘’otru pusi’’, t.i., tiem, kas nenosoda karu Ukrainā, kas nosoda pieminekļu nogāšanu, utjpr. Un man ir dažas fundamentālas atziņas.

Kā mēs varam gaidīt/gribēt, lai ‘’citi’’, cilvēki ‘’no malas’’ ciena mūsu valsti/zemi, ja vismaz pirmo mēs necienam paši? Mums netrūkst pusizglītotu/neizglītotu pilsoņu, kas pilnā nopietnībā bļauj, ka Kariņš/Levits ir valstij nelojāli, jo viņiem ir arī citas valsts pilsonība. Es nevienā mēdijā neesmu manījis mūsu valsts vadītāju izvērstu (ne tikai formālu faktu apkopojumu) līdz šim sasniegto. Lai es skeptiķiem varētu iedot linku, sak – palasi. Nu, nav tā, ka pilnīgs nejēga mums pie vadības. Un te es nedomāju sausu amatu uzskaitījumu, bet lietas pēc būtības, kas ir padarītas.

Netrūkst klaigātāju, kas apgalvo, ka mēs esam lūzeri. Ka mums nav rūpniecības, ka viss iznīcināts. Pretējās puses žurnālisti (ja viņus tā var saukt) pat ir saveidojuši sarakstus ar mūsu lielākajiem uzņēmumiem – tiem, kas pieder ne latviešiem. Un stāstu pasniedz vienkārši – pat tas mazumiņš, kas bija, nu vairs nav jūsu. Tajā pat laikā es nezinu nevienu vietni, kur būtu apkopojums (pa nozarēm) ar lielākajiem/nozīmīgākajiem uzņēmumiem (lai ‘’iet’’ pa piecgadēm). Vietne, uz kuru es varētu iedot linku, sak – lūk, ko mēs ražojam, eksportējam. Uzņēmumi, ar kuriem lepoties.

Mēs nepārtraukti raudam par to, ka – lūk, cik daudz cilvēku izceļo. Varbūt pienācis laiks saprast, ka cilvēku ceļošana/pārvietošanās ir normāla ‘’padarīšana’’? Ar tādu mērķi taču mēs iestājāmies Eirozonā – lai būtu tirgus iespējas, lai būtu ceļošanas un dzīvošanas izvēles brīvība? Varbūt šīs ‘’biomasas’’ (cilvēku kā skaitlisku objektu) problēmas vietā jācīnās par darba efektivitāti, par ražību, par modernu tehnoloģiju izmantošanu? Un, piedošanu, nebūs vairs tā, ka vasja laukos, kas māk tikai ar lāpstu rakt, pelnīs miljonus. Visapkārt ir attīstītas valstis, laiks pielāgoties.

Lokalizējot tēmu līdz pēdējā pusgada notikumiem, mēs pieļaujam dažus fundamentālus fail:

Mēs skaidri un gaiši neatdalam tēmas – cilvēku dzīvība/brīvība un komforta/naudas lietas. Mūsu pašu vidū ir pietiekoši daudz puskangaru, kas liek noprast: būtu mēs pieļāvīgāki, ‘’ielīstu pakaļā’’ lielajam brālim, rēķini par elektrību būtu mazāki. Pat abstrahējoties no domas zemiskuma, ir taču skaidri jāpasaka – resursus mēs pērkam vienotā biržā, nevis ‘’pa tiešo’’. Attiecīgi, uz lielās skatuves mūsu attieksmei vairāk ir simboliska nozīme. Taču no malas izskatās, ka mums tieši trūkst mugurkaula (ko šie ‘’nepareizie’’ novērtētu), ka mēs ‘’lienam pakaļā’’ ASV/DE, dajebkam citam, provocējam krievzemes varenos.

Mēs necienam savu valsti, mēs necienam savus pārvaldītājus, ko paši ieceļam. Mēs necienam savus darba devējus. Mēs necienam ne savus rūpniekus, ne zinātniekus, ne sētniekus. Mēs necienam paši sevi. Tad ko mēs gaidam – kāpēc lai mūs cienītu ‘’vates’’, vai kaut pussakarīgie krievi, kas te dzīvo?

Mēs esam tie, kas šobrīd viedojam mūsu valsti, mūsu pasaulīti. Pirms pārdesmit gadiem to darīja mūsu vecāki. Pēc labākās sirdsapziņas. Pēc pārdesmit gadiem to darīs mūsu bērni. Bet – šobrīd mūsu valsti veidojam tieši mēs. Mums nav tiesību teikt: ‘’neizdevusies valsts’’; ‘’viss aizlaists’’; ‘’viss paliek tikai sliktāk’’. Katram, kurš ko šādu saka, es jautāju – ko TU pats esi darījis lietas labā? Cik darbavietu TU esi nodrošinājis? Kādus uzņēmumus TU esi izveidojis? Kādas investīcijas TU esi piesaistījis? Ok, ne tik augstiem plauktiem? Ko labu TU savā darba vietā (papildus formālajām prasībām) esi izdarījis? Ko labu TU ārpus tiešajiem darba pienākumiem esi pavecis? Ko labu ārpus savas mazās pasaulītes (dzīvoklītis, 1020m2 Mārupes pagastā) TU esi uzlabojis? Kā TU dari šo valsti labāku? Kā Tu dari šo zemi labāku?

Interesantākais, ka šajā brīdī tipiski sarunu biedrs kļūst daudz pielaidīgāks/draudzīgāks. Sak, man jau nekas, es cīnos, bet kā tiem pensionāriem, tiem, kas rēķinus nevarēs nomaksāt? Bet, varbūt laiks paskatīties realitātei ‘’acīs’’? Visapzinīgākie rēķinu maksātāji ir seniori. Vislielākās problēmas būs jauizceptajiem ‘’virsvidusslāņa’’ cilvēkiem, kas leca augstāk par savu pakaļu. Tiem, kam uzreiz vajadzēja/vajag māju jaunMārupē; glaunu auto kredītā; ceļojumus, kuru bildes likt Instagram. Jā, tiem būs problēmas. Tie arī šūmējas. Ne jau seniori. Seniori atliek naudiņas grūtākam brīdim. Viņi nav tie bļāvēji.

Skumji, ja mums (arī) nepieciešama tāda ‘’stingrā dūre’’ kā kaimiņzemē krievlandē vai kolhoza priekšsēdētāja pavalstī. Kāds, kas pasaka, kad celties, kad iet gulēt, ko domāt un darīt. Mēs taču pretendējam būt izglītoti, inteliģenti, radoši, brīvi domās, darbos un izvēlēs. Kādēļ tad mēs, kas tādi it kā esam, šo brīvību rezultātā braucam ‘’auzās’’? Kāpēc daļa gatava bučot Aivaram roku tikai tāpēc, ka ‘’pilsēta ir sakārtota – smuks bruģītis’’, sakot – tas nekas, ka viņš arī zaga. Varbūt, pirms vainot citus savās neveiksmēs, paskatīties spogulī? Kāda ir mana latiņa? Latiņa darbos, ko daru, lēmumos, ko pieņemu. Izvēlēs, ko izdaru. Es bruģīti iemainu pret izzagšanu. Lētāku soļaru es iemainu pret tūkstošu nāvi. Populistu solījumus dalīt miljonus iemainu pret domu, ka katra naudiņa jānopelna godīgā darbā.

Katrs no mums ir tas, kurš vai nu šo valsti ir salaidis zarā vai soli pa solim veido labāku. Es izvēlos būt otrais.