#sievišķaisvīrišķais

Bieži man šķiet, ka dziļa izmaiņa mūsu sabiedrībā taps iespējama tad, kad vīrišķais un sievišķais spēs iziet viņpus cīņas un atrast to deju, kurā būt kopā, kurā radīt.

Skaistāku sevi. Skaistāku pasauli.

Vīrišķajam un sievišķajam satiekoties, rodas jauna dzīvība. Kas var būt lielāks par to? Bet, tur, kur ir dzīvība, ir arī nāve. Vīrišķais var nogalināt sievišķo, sievišķais - vīrišķo - un visu visapkārt. Tas notiek nepārtraukti. Mūsu iekšienē, patnerattiecībās, sociālā mijiedarbībā, kolektīvos procesos. Karš. Mēs sāpinām un galinām viens otru, nespējot atrast izeju uz jaunu līmeni, kurā satikties. Jo paši esam ievainoti. Jo neesam izauguši. Jo .. nezinām, kā citādi.

Ievainots sievišķais nespēj pilnvērtīgi būt kontaktā ar vīrišķu jaudu un `kušina` to/aizslēdzas/aizsargājas. Neintegrēts vīrišķais nedzird sievišķo un `taranē` to vai `lieto`. Bez patiesa vīrišķā atbalsta izmisis sievišķais nocietinās mākslīgā pašpietiekamībā vai atriebjas vīrišķajam ar necieņu. Sāpināts sievišķais novērš savu barojošo, sildošo skatienu no vīrišķā; aiz naida un nespēka vīrišķais to pakļauj un diskriminē. Ir tik daudz veidu, kā sāpināt vienam otru. Tik daudz veidu, kā apstāties nelaimīguma iekšējos lokos un ārējās grābekļu dejās.

Ka mēs aizmirstam redzēt un just, ka ir tikpat daudz veidu, kā dziedināties vienam otrā.

Kad es atveros otram savā ievainojamībā, savā trauslumā, kad es eju savā tumsā otra klātesamībā. Un atveru sevī telpu priekš otra.

Kad es redzu.

Kad nenovēršos.

Kad jūtu pulsējam mūsu starpā to dzīvo, patieso tiecību ...

Būt kopā.

Radīt kopā.

To, jauno dzīvību.

Visos līmeņos.

Ilze Ulmane-Rudakova

Man šķiet, patiesāk pateikt nav iespējams. Šīs sievišķā vīrišķā attiecības redzamas arī šeit, OHO. Cik daudzi neintegrēti vīrišķie izturas ar necieņu pret sievietēm, pret visām. Arī sevi nocietinājušas sievietes šeit ir, jo baidās tikt sāpinātas. Tam ir risinājums. Solīti pa solītim atvērties, redzēt un just.