Būs jārunā kā tai trapecei.

Vai tikai man tā šķiet, bet vīrieši pārņēmuši sieviešu niķus.Un parasti tādi, kam ir 50+.Es tā parasti uzvedos patsmit gados, kad flirtēju. Parasti puisim liku saprast, ka nav manā gaumē, un gaidīju reakciju.Ja nostrādāja mednieka instinkts, vienalga būsi mana/Ar to nedomājot gultā vilkšanu, bet gan vēlmi iepatikties/Un iepatikšanās, parasti, bija palīdzība , un ne jau naudas izteiksmē.Viens palīdzēja malku saskaldīt , otrs, novākt biešu lauku.Pie tam, par seksu pat neieminējās.Vinnēja apķērīgākais un strādīgākais.Un kam bija mērķis, iegūt mani, un saukt par savu.Tie , kas uzreiz atgāja malā, bez cīņas, bija maz interesanti.

Tagad skatos, tādi paši, tāpat, blogos ieraksta, cik visas sliktas un gaida, varbūt uzradīsies, kurai būs vienalga. Ņems ciet un mīļos nost.Daudzmaz jēdzīgākos jau savāc ar, un pat vairākas reizes.Un viņš ir pārliecināts , ka tādu viņam arī vajag.Un laimīgs dzīvo nost.Ar ko arī apsveicu.

Bet tākā esmu no tām sievietēm, kas vīrieša klātbūtnē pieradusi atslābt un vienkārši uzticēties, tad iespējas iepazīties ir tiešām tuvu nullei.Jo šejienes vīrieši/ne visi/gaida izdevīgu partiju, cik noprotu, kas mīlēs un čubinās un pat pārņems ģimenes vadības grožus savās rokās.

Atvainojos, ja kādu aizskāru.Tās ir pārdomas , un tikai.