Disidents.

Biju vakar Dailes teātrī uz Valmieras teātra viesizrādi."Mēs roks sekss un PSRS".Par 1985 gadu, kad , pēc grupas Pērkona koncerta tika izdemolēts dzelzceļa vagons.Vispār izrāde ir par trim jauniešiem, kuri draudzējas neskatoties uz tik dažādu viņu vecāku pielāgošanos varas sistēmai.Vienu puisi audzina vecāmamma, kura puiku atved no izsūtījuma uz Latviju, un tagad viņam nav pat savas istabas, un viņš dzīvo sliktāk kā Krievijā.Meitene, kurai māte ir čekiste, kas labas , materiālās dzīves dēļ , spiego par citiem, bet galvenais uzmana meitu.Un pareizi šantazējo bijušo budzi.puisi kas nekad nav bijis pat labi paēdis, maigi brīdinot, ka savas `ģimenes pagātnes dēļ viņš var netikt augstskolā un dienēt varēs Afganistānā.Puisis kļūst par stukaču, bet lai nenodotu savu draugu, kurš izsitis dzelsceļa vagona stiklu, parāda uz citu `"biedru"", kuram nākotne ir izlemta.Jākļūst par cietumnieku.Vienam pašam, kaut vandāļi bija ap simtu.

Visu lugu neatstāstīšu.Tā noteikti ir jāredz pašiem, un dziedot līdzi Pērkona dziesmas , jāatgriežas tais laikos.

Bet par to puisi, kas vienīgais tika sodīts, reizēm aizdomājos.Visa dzīve izspostīta.Par vāju bija tādam likteņa sitienam.Nekas par viņu vairs nav dzirdēts.Sakot, ka esot nodzēries......1991 gadā sākās citi laiki, un to veidoja paaudze, kura bija sistēmas sakropļota.To nesaku es, bet tā beidzās luga.

Es gan tolaik biju 14 gadus veca, kura skatījās uz lielākiem jauniešiem ar pavērtu muti un bijību.