burbulis kaklā

Neticami, cik ārkārtīgi regulāri, ļoti vientuļi cilvēki ir ļauni, daudz griboši, egoistiski, visu sev vajagoši cilvēki, kas nekad neaizdomājas par to, ka otrais cilvēks arī ir dzīvs. Vai viņi tiešām cer sastapt savu ideālu? Es no savas ilgstošas iepazīšanās portālu novērošanas redzu, ka tas nedarbojas, jo sejas nemainas, atkārtojas, pazūd, parādās, bet prasības un pienākumi paliek nemainīgi. Mēs gribam tik daudz, bet cik daudz mums patiesi vajag. Gribas spļaut, bet mute sausa, gribas krist, bet vakuums, varbūt kautkur ir laiks, kurā neiekrist, kurā nepamanīt... hvz, varbūt tas ir arī viss ko viņš zin, savā ziņā, - cienami. Vairāk jau evolūcija. Visticamākais mēs neesam nemaz tik loti vientuļi kā mums gribētos likties būt.