Atkal Francija!

Nolēmu vēlreiz atgriezties Francijā.Tikai šoreiz ar datora palīdzību.Domāju to var izdarīt ātri, bet kopumā aizgāja pusgads.Klātienē biju 2003 gadā, ar autubusu.Gidei bija paredzēts tik daudz parādīt, ka reizēm sajutos kā sprintā.Skrienot pa Elizejas laukiem, atceros gandrīz tikai gides pēcpusi, jo bija pirmā eskursija manā mūžā, un galvenās bailes bija, nedod Dievs, nomaldīties.Dzīvojām mēs tiešām labā vietā.Gandrīz blakus Molenrūžai, tā kā divus vakarus pavadījām Monmatrā, mazliet ieelpojot bohēmas gaisu.Uz Monmatru bija jāiet pa vienu ieliņu, bet blakus atradās ieliņa, kuru, gids stingri pieteica, apiet ar līkumu.Jo tā bija mīlas priesterieņu varā.Mēs gan vairāk baidījamies pazaudēt makus.Tomēr interesanti, jo abas ieliņas atradās blakus.Vienos naktī obligāti bija jābūt viesnīcā, citādi varēja rasties problēmas.Viena dāma neatnāca, bet es neinteresējos, kas viņai par to bija.Atceros , ejot pa aleju, uz soliņiem pilns ar turku vīriešiem, kuri prasīja iedot uzpīpēt.Vispār Parīzē īstu francūzi bija grūti ieraudzīt.Man pat šķita, ka vienīgais bija viesnīcas īpašnieks.Neesmu rasiste, bet tolaik, tumšādānos biju redzējuši gaužām maz.

Jaunais Francijas rajons palika atmiņā ar to, ka juties sīks un maziņš , visu daudzstāvu stiklotajos monstros.Neviena baznīca man nav spējusi iedvest, ka esi niecība, kā vienu viet sacelti , stikla debesskrāpji.

Un nekad neaizmirsīšu Monsenmišela klosteri.Ieejot klosterī, un izejot, paveras divi dažādi skati.Bez ūdens ap klosteri, un pēc brītiņa klosteris atrodas ūdenī.Ne velti viņu nebija iespējams iekarot, jo ieroči visi nogrima smiltīs.

Uzrakstīju daudz, bet jauki ir apskatīt vietas, kur būts, no citu cilvēku skatu punkta.Un iegūstot gan nostalģiskas atmiņas, gan iegūstot ko jaunu, kas netīši paslīdējis garām.