NIEKI XXXI

Jau otro gadu nav reņģu vēja.

Reņģe nav manas bērnības garša. Neatceros ne reizi, kad būtu bērnībā mājās ēdis ceptas reņģes. Mans Paps bija diezgan konservatīvs, arī ēdienu ziņā. Viņam neeksistēja jūŗas un lēno ūdeņu (ezeru un dīķu) zivis, viņš necieta arī to gatavošanas smaku. Vienīgais izņēmums bija siļķe, bet tā jau nav zivs. [Avīzē cepta siļķe plītī uz oglēm bija Papus meistarstiķis.] Sakodis zobus un bez prieka pārcieta Ziemassvētku karpu, jo te nu Mamma nebija gatava piekāpties [tās zvīņas, ko makā likt! ]. Uzaudzis pie Gaujas, viņš atzina tikai straujūdens zivis, bet tās bez paša ķeršanas [no veikala] reti kad nonāca uz mūsu galda. Bet tas cits stāsts.

Tā es ilgus gadus vīzdegunīgi domāju [bija radies priekšstats], ka reņģe ir tāds skolas ēdnīcas un sociāli deklasētu cilvēku ēdiens, un varbūt viņi pat ir krievi [ceptu jūŗas zivju smaka, kas valdīja armijnieku apdzīvotu daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās]. Visa mana zinātība bija, ka reņģes [tādus sasaldētus klučus] pērk kaķiem un ierakšanai zem tomātu stādiem. Proti, tie nabadziņi, kuri nevarēja pieķeselēt kazragus no upes [katram stādam vajadzēja kādu pusspaini]. Kazragi gan arī nebija nekāda cēlā zivs, bet biju vismaz dzirdējis, ka pēckaŗa gados vecā Bindertante vārījusi kazragu eļļu, jo nekādu citu taukumu cepšanai nevarēja dabūt. Cik zinu, darīja to ārā 10 spaiņu katlā uz lēnas uguns. Laiku pa laikam nosmēla taukus, kas uzpeldēja augšā. Bijis ar ko kartupeļu cept. Palikusī zivju masa derējusi mēslošanai un apkārtnes kaķiem.

Jau savā dzīvē sāku iepazīt un atzīt reņģi kā diezgan labu un garšīgu. Jo īpaši, kopš ES visādas direktīvas pamazām šo zivtiņu no tautas klases ēdiena dzen delikatešu virzienā :D. Mana Mamma brīnišķīgi gatavo reņģes. Gan ceptas, gan marinētas, gan želejā. Un kopš dzīvojam [nu jau visi kopā un bez Papus] Jūrmalā, reņģe ir biežs viesis. Kaut gan kādus pāra gadus [klimata maiņu ietekmē?] reti kad ir reņģu vējš. Lai noķertu reņģu pievedumu Jūrmalas labākajā zivju veikalā Majoros, rītos jāzvana pārdevējai Vitai — ir?

Un kad ir, tad trīs pārdevējas lietišķie jautājumi — tev kaķim? Stādīšanai? Vai ēšanai :). Var jau nezvanīt pārdevējai, ja piezvani māsīcai, un viņa saka, ka kaķis aizgāja uz zivjuveikalu, tad — ir! Var doties turp.

Tomēr reņģei (arī siļķei) diža loma mūsu tautas izdzīvošanā. Viena no mūsmāju galda leģendām ir par tanti Maiju, mana Vectēva māsīcu. Ir 1921. gads, Maijai apm. 7 gadi. Ģimene atgriezusies no bēgļu gaitām Kijevā. Un ir tikai jumts virs galvas. Pat dārzos vēl nekā nav. Pusdienās saceptas reņģes. Mazā Maija stāv pie galda un pusbalsī pie sevis runā: Tās laikam ir sliktas domas. Tās laikam nav labas domas. Bet, ja jūs visi nomirtu, tad man paliktu visas reņģes.