6.decemberis.2021.Pirmdiena.Atgriezoties pie Gunāra Cilinskis.

Labvakar, labrīt, ar labNakt kas pa auksto nakti apkārt klīst, un domas biedē HoHO tautiesi - pasazierus :-)))

Atgriežoties pie Gunāra Cilinskis, jeb " kal dzelzi kamēr karsta ". Vienkārši, ja es patreiz savu prātu nodarbību ar Gunāru, tas nozīmē, ka vairāk kā iespējams, kā es par viņu neinteresēsos padzilinati nekad, tas man nebūs aktuāli.

Kāpēc Gunārs mani interesē šobrīd, ko es vēlos uzzināt vairāk.

Vakar DG piemineju viņa attiecības ar māti, un māte bija viņu aizveduši pie pareģa Finka, kas viņai bija teicis " To puiku gan sargiet no ūdens ", tāpēc arī mani interesē Gunāra nāves apstākļi uz ūdens Baltezera 1982 gada. Ja kāds var ieteikt, kur ko uzzināt lasīt, būšu " bubliku"parāda :-)))

Tieši nesen apciemoju Finku, Pokrova kapos, atrast nav grūti, gandrīz pretī " Kremļa lakstīgalai " Vijai Artmanei, nedaudz uz Mēness ielas pusi.Ipasa pazīme, pie betona kapa plāksnes, ir koks, ar iedobi apm.galvas augstumā, pēc leģendām tur cilvēki atstājot kādu nieku, ar domu lai viņu nodomatais piepildītos. Kad būšu liels, un gudrs, to vietu nofotografēsu, zināšanaitiem kas grib apciemot Eiženu.

Pie visa tā, ir salīdzinoši maz informācijas par pareģi, visvairāk esmu lasījis autora, akadēmiķa Henriha Grigalavica grāmata " Cik reizes tu dzīvo " ( esmu pieminējis agrākās DG )kuras " atvēršanas pasākumā " es biju klāt " Rīgas Modes " bibliotēka. Varbūt..savācot vairāk patiesas, pārbaudītas informācijas varētu izveidot tādu kā aprakstu, kas nebūtu grāmata, bet būtu kas vairāk par bezpersonisku rakstinu interneta.Ka teicis Liepiņu Edžus...vajag tikai rakt :-)))

Nākošais kas mani saista, tas ka Gunārs apglabāts netālajos Meža, vai Raiņa kapos. Tur ir jāskatās pie ieejas izliktais stendos, kuros ir precīzas norādes. Tā esmu nesen " atradis " ģenerāļi Balodi, un notemejis uz māti, meitu, Grīnbergam, kas ir makslenieka strēlnieku gleznotāja, Jāzepa Grosvalda radinieces, un par Mēriju stāstīts ir laba dok. filma " Mērijas ceļojums " režisore Kristīne Zelve. Grosvaldu kapi, ir cits garš stāsts, tos kopā ar " Lielo kapu draugiem " es apciemoju, apkopju regulāri. Kā mēs Sraienbushas vietējie sākam " jāaiziet uz saviem kapiem " kas arī atbilst īstenībai.Tur ir visi " savējie " radi...un pēc Dieva nolikta laikā arī man būs būt.

Grāmata ir daudz bilžu no Gunāra lomām, kino, teātrī, bet..par manuprāt izcilo filmu Ezera sonāte " kur viņš pats attēlo no darba nogurušo ārstu Rūdolfu ir teicis ka nekad vairs nespelesot lomu sevis režisētajā filma.

Garstāsta nobeigums nedaudz no paša Gunāra teiktā.

Reiz kad Gunāram Cilinskis pajautaja " kam viņš spēlē savas lomas " aktieris atbildēja " Veselam dabiskām cilvēkam, ne tam kas nejausi ienācis skatītāju zālē, ne arī tam kas visa jau atteicies ".Līdzīgi makslenieka sāka arī par savu filmu Ezera sonāte " Tā ir veltīta tiem kas mīl vienkāršu un dabisku dzīvi, tiem kuri tic, tiem kuri vēlas redzēt cilvēku savstarpējo attiecību skaistumu un saaudzibu.

Garstāstu turpinājums par Gunāru sekos.

p.s. Man liekas arī šobrīd atbilstoši vārdi no 1978 gada grāmatas, par to kam tiek veltīts kino stāsts, un par dabīgo attiecību skaistumu.

Katrā ziņā, pēc kā vairāk izziņošanas, mierīga noskaņa, protams vienatnē noskatīsies filmu, kas dažāda vecuma, būs pilnīgi dažāda, ar dažādām pārdomām, iespaidiem.

Patiesi...Jeden das Seine. Katram savs.