Kāpēc ārsti klusē? 2

Rakstveida forma pirms injekcijas neparāda, ka tas būtu eksperimentāls produkts. Riski paliek nezināmi, kaut arī ir jau redzams, ka injekcija ir novedusi pie aizvien pieaugošiem veselības traucējumiem un nāvēm citādi veselu un arī jaunu cilvēku vidū. Parādās aizvien vairāk reģistrētu blakņu, ieskaitot trombozes, miokardītu, perikardītu, menstruālo ciklu traucējumus un daudzus citus, kas jau tiek publicēti medicīnas literatūrā. UK uz doto brīdi reģistrēti vairāk kā 380 tūkstoši ziņojumu un 1700 nāves zem MHRA Yellow pages sistēmas.

Arī britu premjers pats ir apliecinājis, ka divas dozas neaptur saslimšanu, ne arī transmisiju, tās tikai nedaudz samazina simptomus. Par spīti tam, sabiedrība tiek pakļauta nemitīgam spiedienam un vainošanai, kā mērķis ir panākt, lai viņi ievada sev šo eksperimentālo produktu ‘lielāka labuma dēļ’, citādi viņi būs egoistiski gļēvuļi. Injekcijas pase, kas ir plāna B daļa, paredz nelikumīgi atņemtu brīvību daļēju atgriešanu tikai injicētiem. Aprūpes sektorā strādājošiem viņu iztika padarīta par atkarīgu no pakļaušanās špricei un tas drīz attieksies arī uz NHS sistēmu. Ne vien šai uztiepšanai nav zinātniska pamata, bet tas ir arī Nirnbergas kodeksa pārkāpums, tāpat kā bezprecedenta datu trūkums par dzīvnieku testiem šim produktam. Šo principu pārkāpšana ir noziegums pret cilvēci.

Un tas nebeidzas ar to. Kampaņa maršē tālāk un tagad ietver bērnu špricēšanu pret slimību, kas statistiski viņu neskar. Zinātniskās medicīnas pasaulē, mums, ārstiem ir jāvērtē riski un ieguvumi, lai tie būtu daudzkārt lielāki, kā iespējamais kaitējums. Šajā gadījumā, kad bērniem inficēšanās riska nav, jebkāds kaitējums nevar būt attaisnojams. Bet tas ir izmērāms – pat oficiāli tiek atzīts miokardīts jauniešiem un lai cik tas būtu rets, tas var būt nāvējošs un mirstība ir lielāka tieši jauniešu vidū. Kaut kādu iemeslu pēc, kas nekādi nav saistāmi ar veselību, padomes panelis ir atzinis, ka ieguvumi atsverot riskus un valdība tagad prasa, lai mēs injicējam šos bērnus un līdz ar to pakļaujam viņus nopietnām veselības problēmām, kādām viņu vecumā nav jābūt.

Par spīti tam, par spīti mūsu apmācībai skatīties zinātnisku literatūru un datus kritiski, UK medicīnas komūnas klusēšana ir neizprotama. Kaut mēs esam tie, kam vajadzētu kliegt no katra stūra. Tas ir pienākums un zvērests, ko esam aizmirsuši.

Tas ir tipiski, ka tie no mums, kas atbilst sabiedrības prasībām un bez ierunām pakļaujas autoritātēm, arī iegūst piekļuvi medicīnai. Var redzēt šo ceļu – mēs bijām labi, paklausīgi skolēni, tad studenti un tagad ārsti. Es sāku saprast, ka labums ir jāmēra citādi un pakļaušanās nav tas ceļš.