atreferējums

kādas dienas atpakaļ teicu, ka iešu ārā "aizliegtajā" laikā.

gāju un eju.

satiku mentus, protams!

mazliet ir jāsaprot notiekošā fons un apstākļi - te viens otru pazīst. lielākos svētkos ģimenes saiet kopā, veči met pa lampu un dārtus un danco, sievām tur savi bazari un tā.

tos pašus čaļus es satieku un man saka, ka man ir jāizraksta sods. es prasu "joņ, cik tad tur ir?, es nezinu, es neizliekos. tagad zinu, tad nezināju. trīs štukas. viņš man "andža, ej mājās, es tev neko neizrakstīšu."

es viņam saku, kas par lietu. zini, ko man viņi atbild, kad izkāpj no policijas džipa?

mēs esam PILNĪGI tavā pusē. cik es saprotu, viņiem mašīnā kameras un mikrafons, tas visu ieraksta.

kāpēc es šito tagad rakstu. tāpēc, ka es esmu gandrīz pārliecināts, ka daudzi arī no varas puses nostātos mūsu pusē, ja kādam būtu nervs parādīt raksturu.

problēma ar man ir tā, ka es pat nezinu kā. es esmu parasts lauku plebejs, bez politiskiem vai ekonomiskiem sakariem, ja mani ņemtu pie dziesmas, ij pūce pakaļ nekūkotu. bet varbūt tieši tāpēc? vēl ir tas, ka daudziem mums liekas, ka mēs esam vieni. tā nav!

man ir princips, vēl viens - nedrīkst darīt citiem pāri. ja es gribētu iet mūsu mazā bodītē bez maskas demonstratīvi, es apdraudētu viņus. sankcijas nāktu pār viņiem. un es to nedrīkstu pieļaut, ka dēļ manis tas notiek ar viņiem. bet kā būt?

es esmu tajā situācijā, kad es personiski vairs atsakos pakļauties turpmāk. viņi var man izrakstīt sodus, kādus viņi iedomājas. man nav tās naudas, tik pat labi man var izrakstī miljonu sodā. finālā, varai ir iespēja man atņemt visu, kas man ir. un es neko ar to nevaru izdarīt.

kāda saprātīga balss man saka, "viens tu neesi karotājs".

es to saprotu.

es to ļoti labi saprotu.

un man ir bails par to, kas var notiks un kā viss var beigties.

bet tam ir otra puse.

mēs varam te rāties, cik nevajag, bet es tā vairs nevaru.

man nav partijas, man nav ietekmes. tikai kājas, rokas un mana apziņa. ko es ar to varu darīt?

jo... kādā brīdī tas, ko mēs sakam pielieks arī tiem, ar ko mēs šobrīd strīdamies.

tikai mieru un pīpēšanu, kā mana mamma kādreiz teica, bet arī ar savu pārliecību.