...un šitā tie meitieši puišus tikai izmanto savtīgos nolūkos! :D

Iz mūsu senču senseniem nostāstiem, ko mana omīte zināja man bērnībā atstāstīt:

Pēc darbiem klētī, vēla vakara tumsā, meitai uz savu māju esot bijis jāiet caur kapiem. Tikko kā viņa iegājusi kapos, uz takas satikusi kādu staltu puisi, kuram viņa steigšus piegājusi klāt ar lūgumu:
"Labs vakars! Vai Jūs nebūtu tik laipns un nepavadītu mani to ceļa gabalu caur kapiem, kas izved uz mūsu ciemata lielceļa, ...man dikti bail no miroņiem?! "
Uz ko staltais puisis meitai laipni esot atbildējis:
"Vakars labs! Labā vakara vēlētāja, skaistā meita, protams, ka es labprāt Tevi pavadīšu to ceļa gabalu caur kapiem, bet pa lielceļu līdz ciemam, Tev tālāk būs jāiet vienai, jo man nav ļauts solis aiz kapsētas."

Meitai ar stalto puisi saruna ievedusies abpusēji ieinteresētā notī un meita sākusi saprast, ka laipnais un pieklājīgais puisis viņai iepaticies, tāpēc viņa bez tielēšanās esot piekritusi jauniepazītā puiša piedāvājumam uz tikšanos kopīgai pastaigai kapos nākamās dienas vēla vakara tumsā. Tā jaunie mīlnieki, draiski čalodami, nonākuši līdz kapsētas vārtiem pie lielceļa, kur šķiroties, abi devuši viens otram ilgu un kaislīgu skūpstu, ...

līdz meita, ieklausījusies staltā puiša uzmundrinājumā pirms atvadām:

"Nu redz, skaistā meita, par velti Tu baidījies, ...tad, kad es vēl biju dzīvs, tad es arī no miroņiem baidījos! ",

...uz mudu izrāvusies no puiša kaislīgajiem apskāvieniem un ar jundu metusies bēgt pa lielceļu uz ciema pusi. Meita aiz pārbīļa par notikušo, tik ātri esot skrējusi, ka pat aizmirsusi atskatīties staltā puiša virzienā, kurš viņai esot sūtījis gaisa skūpstus, lielceļa galā pie kapsētas vārtiem vēl ilgi stāvēdams.