atmiņas zudumi

es nekad to agrāk nebiju piedzīvojis. es nebiju redzējis, kā cilvēks vecumā var sākt gandrīz pilnīgi zaudēt atmiņu.

sievasmāte. visu mūžu ļoti stipra sieviete. tieviņa, tieviņa... viņa uz mežu iet, viņa sēnēs iet ar diviem groziem, zvejniece, kas stāv savos garajos zābakos līdz viduklim upē. tāda tipa cilvēks. kurai, kā bija brīvs laiks, viņa mežā prom!

septiņdesmit piecos gados, viņa varēja nosoļot pa mežu 15 km. turp un atpakaļ. ja tev ir priekštats par mežu, tu zini, tā nav pastaiga pa šoseju.

nu, lūk!

tagad, viņai pāri astoņdesmit. un viņa zaudē atmiņu tādā straujumā, ka bail paliek. piemēram, kas mēs tobrīd esam mājās, ejam viņai zāles dot. trīs tabletes, 3x dienā. es stāvu blakus ar ūdens krūzi un dodu tabletes pa vienai.

ja to nedara, viņa izdzer vienu tableti. sāk domāt pie sevis un skatās uz divām atlikušajām rokā un man prasa - dēliņ, man trīs jādzer, te ir tikai divas. es viņai saku, tu tikko jau vienu izdzēri. viņa uzticas, saprot, ka galva nestrādā. saka man - es neatceros.

vai telefons. viņa vairs nespēj izmantot telefonu. zvana telefons un viņai grūti saprast, ko ar to telefonu darīt. citreiz, es ielieku viņai rokā telefonu un viņa man saka - tas nav telefons. vēlāk es saprotu, viņa domā padomju laika telefonu, to ar ripu un lielo klausuli. viņa skatās uz mobilo rokā un saka, nē nē tas nav telefons.

citreiz viņa atnes man un sīkajam ēst. olas. tikai neapjēdz, ka olas nav vārītas. "bērniņi, es jums olas atnesu. paēdiet." bet olas jēlas. es viņai rādu, tad viņai pielec, ka viņa ir aizmirsusi olas izvārīt.

un ārkārtīgi strauji tas progresēja pēdējo mēnešu laikā.

citu reizi viņa stāv pie mūsu mājas durvīm un nevar atcerēties uz kuru pusi ir viņas mājas. stāv ar to savu tīkliņu, apraudas, ka nevar atcerēties, kur mājas.

es to nekad pats agrāk nebiju redzējis, tikai dzirdējis, kā atmiņa cilvēkam sāk izzust.

un izdarīt, cik saprotams, neko arī nevar.