atkal

attālinātā skola. it kā nepietiktu visa...

es jau zinu, ka atkal būs jāsēž ar atpaliekošiem bērniem, kuri nespēj tikt cauri attālinātai mācīšanai.

man nav žēl, es neņemu naudu, bet ta visa situācija mani reāli besī.

ja es ļautu vaļu emocijām, es tā ievālētu ar dūri pa galdu, ka viss skaidās te aizlidotu.

pagājušo gadu visgrūtāk bija ar pirmā līmeņa augstāko, nevis ar skolniekiem.

for my life es nevaru saprast, kā var iet jomās mācīties, no kurām cilvēks neko nesaprot.

kā var iet ekonomistos un neko nesaprast par statistiku? ja vēl klātienē, tās meitenes tiktu cauri, bet kad viss ir attālināti un pašai ir jāizkožas cauri cipariem, tad ir kārtīgs vakars!

es pie sevis domāju, tev vajadzēja iet šūt vai kaut ko tādu darīt, bet tad es saprotu, cik ačgārna ir kļuvusi ekonomika un cik dīvains un neatbilstošs realitātei ir darba tirgus un es saprotu, ka cilvēks ir kā tā zivs, ka migrējot kā lasis lec tur, kur viņu dzen spēki, kas ir ārpus viņas tiešas kontroles.

visvieglāk ir ar sīčiem, kinderiem.

agrāk, es nekad mūžā nebūtu domājis, ka izjutīšu sapratni par skolotājiem.

nekas mani pagājušo gadu nedusmoja vairāk, saistībā ar lokdauniem, kā pārestība, kas tiek darīta kinderiem.

ir šie sevī noslēgtie bērni, kam papildus viņu rakstura grūtībām, vēl ir bremze uz materiāla saprašanu. viņiem ir tik nepieciešams, lai viņiem sēž blakus un ar viņiem ņemas. jo savādak, nepamudināti, viņi ieiet tādā kā stuporā.

gan jau... gan jau. ja vēlreiz, tad vēlreiz. ciest nevaru, cik mani tas viss padara nejēgā emocionālu.

nezaudēt savaldību. /bet besī kartīgi/