Kaut kur uz cita globusa ... (2. daļa)

Un tātad – lidmašīna nosēdās Atēnās pēc plāna. Ienākot lidostā, cilvēku pūli uzrauga pāris “Covid-oficieru”. No visa pasažieru bara tiek izraudzīti divi cilvēki analīzēm. Viens no tiem izrādos tieši es !

Vaccinated ?

No, I have PCR test !

Please this line !

Tur jau priekšā vairāki galdiņi ar laborantēm. Māsiņa, ieraugot manu šausmās saviebto seju (vēljoprojām ļoti spilgtas atmiņas kopš iepriekšējā testa pirms gada Latvijā), jau mani mierina : Don’t worry ! Relax, relax, relax ! Bet atšķirībā no Latvijas, šeit ar kociņu tiek tikai viegli pakņudināts pats degungals … Nu tādus testus vēl var taisīt ! J Viss “pasākums” aizņem ne vairāk kā divas minūtes un varu doties pie bagāžaas lentes. Mans izteiksmīgais čemodāns izrādās pirmajās rindās un pēc brīža jau varu doties laukā uz metro. Pēc idejas, man būtu ar vienu metro jānokļūst pilsētas centrā un tur jāpārsēžas Piraeus līnijā. Nopērku biļeti un dods lejā uz peroniem. Tur viss tukšs, neviena vilciena, neviena cilvēka. Noeju lejā ar visu savu lielo bagāžu – nekā. Sāku pētīt telefonā metro sarakstu – izrādās pēdējais metro ir aizgājis 23:36 , nākamais tikai sešos no rīta. Baaacc ! Velkos atkal augšā ar visām somām, bet tur pārsteigums – vārti slēgti ! Esmu ieslēgts metro ! Nav citu variantu – ja nevēlos nakšņot uz perona – spiežu “Emergency call” pogu. Pēc brīža kāds atsaucas, izstāstu savu problēmu. Atbilde nesaprotami, grieķu valodā. Paiet 15 minūtes, spiežu pogu otru reizi. Šoreiz lauzītā angļu valodā atbild, ka nākšot mani glābt J

Kad tieku laukā, noskaidrojas, ka vienīgais variants nokļūt nakts vidū Piraeus ir autobuss X96. Atrodu pieturu, nopērku biļeti. Pēc pus stundas gaidīšanas autobuss sāk kustēties. Ceļš izrādās visai garš, ilgst apmēram 1:20 stundas. Beidzot autobuss apstājas galapunktā. Izkāpjot laukā – aiz sētas stāv daudzi lieli kuģi un prāmji. Apvienojot Marinetraffic atrodamo “Shtandart” atrašanās vietu ar banālo googlemap, secinu, ka līdz kuģim vēl pāris kilometric. Ārā smidzina viegls lietutiņš un vilkšanās pa naksnīgajām ielām nebūt nav patīkama nodarbošanās. Kad finālā ieraugu pazīstamos burinieka mastu, sajūtos kā nokļuvis mājās J Vēl tikai jāiziet cauri pasažieru ostas drošības pārbaudei, kas izrādās tik pat advancēta, kā lidostas pārbaude. Protams, darbinieki, kuriem nakts vidū esmu vienīgais “klients” ir laipni, tomēr pārbaude ir skurpuloza. Vēl pāris simti metro un esmu pie “Shtandart”. Mani sagaida kāds vīrs, kuš stādās priekšā kā Staņislavs – krasta vakts virsnieks.

Uz kuģa jau visi guļ. Mana lielākā vēlēšanās – duša un gulēt ! Stānislavs parāda kur atrodas duša un ierāda man guļamvietu uz kvarterdeka šūpuļtīklā. Nelielajā telpā jau izkarināti apmēram 15 – 20 guļamtīkli. Viss kopā atgādina kadru no filmas “Svešais”- kur haotiskos tīklos “iemūrēti” cilvēku ķermeņi J Telpas sanāk apmēram pusotrs kubikmetrs uz cilvēku J Bet nu salīdzinot ar sporta kreiserjahtām, kur ērtības apmēram kā zārkā, šis man šobrīd šķiet komforta kalngals. Pēc dušas Staņislavs man vēl uzsilda vēlas vakariņas – kartupeļu biezeni ar ceptām desiņām.

Gulēt aizeju ap 3:00.