Dzīves temps...vientulība...

Diemžēl tā ir, jo ātrāks un dinamiskāks ir dzīves temps, jo cilvēku attiecības kļūst seklākas un paviršākas. Dzīves ātrais temps padara cilvēkus vientuļākus. Jo ja cilvēkam ir daudz kontaktu un daudz komunikācijas, viņam nav laika iet dziļumā. Un dzīvojot ātrā tempā, neviens jau arī neprasa to dziļumu. Parastas dezūrfrāzes - Sveiki! Kā iet? Labi. Un tas arī viss. Skrienam tālāk.

Daudzi apzināti neveido ilgstošas attiecības, toties viniem netrūkst īsas aizraušanās un vienas nakts sakaru. Ir tādi, kā saka donžuāni, pie tam tas attiecas kā uz vīriešiem tā uz sievietēm.

Un donžuāna dzīvesveids – tas ir veids, kā būt kopā ar otru cilvēku, patiesībā nemaz neesot kopā. Donžuānam, protams netrūkst seksa, bet tā jau nav pilna tuvība, jo sekss ir tikai tuvības virspusējais slānis. Bet cilvēkam, kuram ir daudz īsu sakaru, ir iespēja kontrolēt un regulēt savu vientulību. Viņš pats nosaka, kad būs un kad nebūs ar kādu kopā. Un šāda veida kontrole sniedz zināmu drošības sajūtu.

Vientulība – tas attiecas pilnīgi uz visiem, kā uz vīriešiem, tā uz sievietēm, jo katrs ik palaikam piedzīvo šo sajūtu, vienalga, viņš ir vai nav attiecībās. Jo, esot ar kādu kopā, cilvēks reizēm var justies vēl vientuļāk nekā esot vienatnē. Un viņš nesaprot – kā tā? Man taču ir attiecības, ir tuvs cilvēks, tad kāpēc es jūtos vientuļi? Galvenais ir – kā katrs ar to tiek galā, ko ar to dara?

Ir gan sievietes, gan vīrieši, kas nespēj izveidot attiecības. Bieži vien tas ir saistīts ar bailēm uzticēties un atklāties, cilvēks jūt, ka vienam ir drošāk.

Daudzi cilvēki savā iekšējā būtībā ir ļoti trausli un ievainojami, tāpēc baidās no satricinājumiem un pārdzīvojumiem. Ja kāds dzīvē jau ir dabūjis lielus triecienus, tad vairs nevēlas tādus piedzīvot. Nelaid nevienu sev klāt un netiksi sāpināts. Savukārt, tie kas ir bagāti, baidās, ka kāds ar viņiem grib būt kopā tikai naudas dēļ. Daudzi baidas spert pirmo soli lai iepazītos, jo baidās saņemt kurvīti Bet kuram gan patīk saņemt kurvīti. Kā zināms, kurvīti var saņemt tikai tas, kurš nāk ar iniciatīvu.

Un pilnīgas muļķības ir tas, ka daudzi uzskata, ka ja cilvēks ir pašpietiekams, tad viņš nav vientuļš. Ir un vēl kā ir. Bet tas arī ir labi, ka neesam tik pašpietiekami. Ja mēs tādi būtu, mums vispār neko vairs nevajadzētu darīt un neko arī negribētu. Cilvēka vajadzību pēc otra cilvēka savā ziņā var uzskatīt par defektu, kas tomēr rada efektu. Ja nekas cits, tad vismaz tādā veidā cilvēki vairojas un attīstās.

Ehhhh, nu sarežgīti tas viss ir. Bet, kurš teica, ka būs viegli?

Neviens.