kaut ko gribu pateiktwalt video, tas ir tikai fonam. man ļoti patīk, bet fonam. es domāju... es esmu par to dauz domājis, kā tas sanāk, ka cilvēki top par vienu vai otru. daudzās jomās. cik lielu lomu tur spēlē talants, vēlmes un vide. jo tie ir noteicošie faktori. un es domāju, kā es to varu ietekmēt veidā, ko es redzu kā labu? ko MAN ir jādara? ar laiku, jau senāk, es sapratu, ka strīdi neved ne pie kā. strīdos nerodas patiesība. tā gan ir cita tēma. par to, ka patiesība pastāv pati par sevi, tā ir objektīvā realitāte, kuru tagad apšauba. labi, tālāk. es sapratu, ka viena no labākām gara izpausmēm, ir stimlēt. ierošināt. peldēšana. cilvēks pamatoti domā, ka var grimt. kā iemācīt peldēt? gremdēt? te es nonācu pie atziņas, ka cilvēks ir jāiedrošina, nevis jābiedē, vai jāatrunā. un kad es tā darīju, tas bija tik... man bija grūti noticēt, kā tas stradā. dēļ lokdauniem man sanāca mācīt bērnus. kas nu no manis par skolotāju, bet... tagad sevisiedrošināšana. neviens ar viņiem nerunāja par zvaigznēm vai fiziku veidā, kas būtu tik uzskatāma. un atceras. saprot. es domāju pie sevis, cik samudžināts ir veids, kādā bērniem mēģina paskaidrot romiešu ciparus. un izrādās, es to varu iemācīt 20 minūšu laikā. ja vien to parāda veidā, kas ir saprotams viņu uztverei. tad es domāju par mūziku. par mūzikas teoriju. kā iemācīt takti un uzsvarus, laikus? ar sērkociņiem un akmentiņiem un valodu! to var! nav grāmatu! nekadu grāmatu ar vādiem, kurus viņi nesaprot, kā sešpadsmitdaļnots. viņi vnk neoperē galvā ar tiem jēdzieniem. kā lai iemāca cilvēkam kaut ko, ko viņš pat neuztver kā iztirzājamu lielumu? to nevar. man ir tik daudz laika domāt manā mežā. tur ir tāds klusums, kas atbraukušam no pilsētas ir ļoti nepierasts. |
