Konspekti no kuģa žurnāla. Part Sixth.Ir pienācis 29. maijs un beidzot laiks doties jūrā "pa īstam" ! Kam slinkums lasīt - šeit ir video Ceļš šoreiz ved uz Ventspili, nirsim uz mūsu skaistāko un iespaidīgāko kuģa vraku - Vācu kreiseri "BREMEN", kurš kopā ar pavadošo eskadras mīnu kuģi "V-191" nogrima 1915. gada 17. decembrī. Kopš 2014. gada niršana uz šiem vrakiem ir ierobežota un lai varētu tur nirt, ir jāiegūst speciālas licences. Kā jau ierasts, agri rītā, ap 4:00 izbraucu no Rīgas. Ceļš ilgs, ātrums reti kur pārsniedz 70-80 km/h. Ap 7:30 Martins atsūta īsziņu, ka šodien nebūšot. Bljin ! Ventspilī esmu ap 8:30. Nolaižu laivu Gāliņciemā. Tur mani sagaida Sergejs ar sav sievu. Savu auto ar piekabi uzticu Sergejam, bet pats dodos pa Ventu uz Jahtu ostu, kur brīdi vēlāk pievienojas arī Renārs. Sergejs ir mūsu Latvijas daivinga rekordists, pagaidām vienīgais, kurš var palepoties ar to, ka pārsniedzis 200 metru dziļuma atzīmi. "BREMEN" ir viņa iemīļotais objekts un šodien viņam tur lieli plāni. Ar viņu kopā atbraukusi arī viņa sieva Maija. Par cik Martins nebūs, piedāvāju viņai braukt līdzi pavizināties. Četratā ejam laukā no ostas. Apmācies, redzamība ap 300 metriem, viļņi ap 0, 5 metriem. AIS uzrāda, ka mūsu "draugs" KA-14 lēni nāk pretim pa kuģu ceļu. Pēc brīža pamanām viņus, bet viņiem pa priekšu - kaut kas dīvains ! Kad pieejam tuvāk - kaut kāds vikingu kuģis. Priekšgalā - trīs pūķa galvas, bet pakaļgalā - Krievijas karogs ! Tad jau laikam vikingi nebūs. Visādā ziņā - izskatās ļoti iespaidīgi. Sataurējamies, pamājam ar roku, gan viņiem, gan KA-14, kas viņus pavada. Ejam ar ekonomisko ātrumu - ap 24 mezgliem. Maijai sāk parādīties jūrasslimības pazīmes :( Neko darīt - jāciešas ! Pēc minūtēm 45cām esam vietā. Metam boju ... fcukkk ! Bojas virve sapinās un bojiņa pazūd dzelmē :( Neatliek nekas cits, kā mest otru, bet otrā man ar pavisam tievu virvīti, to nevar izmantot lai piesietu laivu, tāpēc "paliekam orbītā" - t.b. man nāksies dreifēt un mest apļus ap koordinātēm. Diezgan riskanti daiveriem, bet ko darīt ... ? Noinstruēju Sergeju un Renāru, lai mēģina atpiņķerēt pirmo boju. Sergeju "iepakojam" pirmo - viņš nirst ar rebrīzeru un plānotais ilgums - līdz divām stundām. Sergejs noiet lejā un pēc brīža otrā bojiņa uz brīdi pazūd dzelmē - tas ir signāls, ka viss kārtībā un virve piesieta pie vraka. Pēc brīža virspusē uzpeld arī pirmā boja ar resno virvi - tas nozīmē, ka Sergejam ir izdevies to atpņķerēt un nu viss ir kā nākas. Tagad kārta Renāram. Mēs ar Maiju paliekam gaidīt laivā. Vienu viņu atstāt nevaru. Renārs, kā parasti - uz minūtēm 40-50. Kad viņš iznirst, mana kārta. Redzamība lejā neesot neko izcila - ap 5 metriem, toties boja piesieta "parastajā vietā" - pie priekšgala kreisās puses lielgabala. Sataisos un ielecu ūdenī. Līdzi kamera ar visiem "ragiem". Jā, nu beidzot atkal būs "pa nopietno" ! Bet jūtu, ka pašpārliecinātības nav. Nejūtos psiholoģiski komfortabli. Noeju lejā līdz lielgabalam, redzamība, kā jau Renārs teica - ap 5 metriem. Nespēju pat kārtīgi noorientēties. Tur pat ap priekšgalu vien pagrozos, mazliet pafilmēju. Pēc minūtēm piecpadsmit ceļos augšā, īpaši dziļi dekompresijā līst negribās. Kopumā tāda neliela neapmierinātība ar sevi - gan tas ka nejutos droši, gan arī nekas dižs nav safilmēts. Būs rīt jāmēģina laboties. Krastā esam diezgan ātri, pārējā dienas daļa brīva. Tikai vajadzētu laivai mazliet benzīnu uzpildīt, šodien liela daļa jau nobraukta. Ventspilī peldošā benzīntanka nav, nāksies vest ar kannām. Pirmā rezerves kanna man jau laivā stāv priekš rezerves motora. Sāku ar to. Problēma – kā no rezerves kannas iedabūt kutera bākās ? Mēģināšu iesūkt, citādi ļoti sarežģīti. Sameklēju piemērotu šļūteni, nolieku kannu uz borta un sūcu … FCUKKKKKKK ! Ierauju mute kārtīgu šļuku benzīna ! PRRRRETĪGI ! Tūlīt spļauju laukā, un mutē un pirmais, kas patrāpas mutes skalošanai – ne pārāk tīrais ūdens tur pat aiz borta ! Pretīgāk jau nebūs ! Bet no benzīna garšas tik viegli vaļā netikt. Pēc ostas ūdens kārta nāk citiem šķidrumiem, bet benzīna garšu no mutes laikā nedabūt. Kaut kā pārpumpēju atlikušo benzīnu no kannas bākā, bet ar to vēl daudz par maz. Labi, pārējo ieliešu rīt, tagad būtu laiks pausdienās. Aizbraucu līdz “Jūras Brīzei”. Pirmais, ko palūdzu meitenēm – 50 gramus viskija, lai to draņķi noskalotu. Nepalīdz. Vēljorojām benzīna garša ! Kārta pusdienām. Šodien piedāvājumā – Soļanka ar benzīnu un vistas karbonādes ar benzīnu. Atraugājoties no mutes benzīna smaka un garša. Laikam uz uguns pusi tagad atraugāties nevajadzētu. Viss benzīnā L Bet manai foršākajai ceļojumi firmai – “Postnos” šodien tusiņš Kārļa vecāku mājās Kuldīgā. Nu kas tur – Ventspils – Kuldīga – 70 kilometri ?! Iebraucu Ventspils RIMI, sapērku “ciemakukuļus” un – aiziet ! Tas jau tepat blakus ! Auto bez teju trīstonnīgās laivas piekabes až lido pa patukšajiem lauku ceļiem. A visapkārt – rapši zied … Vai tu jau nofotogrāfējies rapšos ? Ja nē – tad tu neesi latvietis ! J Kuldīgā forši – pāri par 20 cilvēkiem, liela daļa pazīstamu. Viņiem šodien bijis kārtējais pārgājiens pa Latviju. Vispār jau dikti žēl viņus – Mjanmu, Ziemeļkoreju un Ekvadoru – nomainīt pret Latvijas mežiem. Bet nu prieks, ka cilvēki kaut ko dara. Vakara programmā – kolosāla kompānija, šašliki, pirtiņa, ugunskurs. Kārlis vēl izrādās ir loka šaušanas entuziasts, tāpēc pagalmā uzrīkojam atrakcijas – šaušana ar loku un arbaletu. Ar loku man nekas sakarīgs nepadodas, bet arbalets gan ir štelle ! J Alkohola un uzkodu krājumi iespaidīgi, vakara gaitā viss tukšojas. Žēl, ka man viss vēl garšo pēc benzīna. Cenšos benzīnu aizskalot ar tulamoru, bet arī tas garšo pēc benzīna ! Nakšņošu protams šeit, tādā stāvoklī neesmu braucējs. Ar Lindu divatā uzceļam telti – izrādās, kaut kāda neizprotama konstrukcija, ņemamies kādas minutes 20-30, kamēr izdodas to uzcelt. Ap 2:00 mēģinu doties gulēt, tiesa gan – ne pārāk labi sanāk. Sen nav teltīs gulēts :D Labi vismaz ka esmu iemetis auto savu guļammaisu un piepūšamo paklājiņu. 
No rīta ap 7:00 Laiks doties atpakaļ uz Ventspili. Linda piesakās līdzi pavizināties pa jūru. Protams, pēc šādas nakts mana “kondīcija” nav tā labākā, labi, ka auto vienmēr atrodas pāris bundžas “Hell”. Benzīna garša no mutes BEIDZOT sāk pazust … Ventspilī atkal “piedzīvojumi”. Sergeja mersim nobloķējies bagāžnieks un atslēgas tajā iekšā. Salona durvis vēl izdodas atvērt, bet šim merša modelim iekļūt bagāžniekā no salona nav. Izmēģinam visādas metodes, tiek apzvanīti visi auto un atslēgu speciālisti. Noskaidrojam, ka šim modelim durvju atbloķēšana notiek pneimatiski. Lai nestrādājošam auto sistēmā nodrošinātu gaisa spiedienu, pat Daivinga baloni tiek pieslēgti. Nepalīdz L Pa to laiku atbraucis Zigmunds ar Kristīni. Kristīne ar Lindu paliek tusēt jahtklubā, mēs mēģinam tikt Sergeja bagāžniekā. Telefoniski noskaidrojam, ka šim Mercedes modelim esot kaut kāda “neloģiska” slēdžu kombinācija, kas arī pie izslēgtas aizdedzes atverot centrālo atslēgu. Nu ķipa – ieslēgt kreiso pagriezienu + salona gaismu + signāls. Bet kāda īsti – neviens nezina. Maija paliek pie viesnīcas cīnoties ar mersi, mums vairs nav laika – dodamies uz jahtklubu. Pēc brīža Maijas zvans – MAN IZDEVĀS ! Uz jautājumu – Kāda tad bija tā pareizā kombinācija ? Atbilde : Nezinu, spaidīju visas pēc kārtas, pēkšņi nostrādāja ! Echhh, sievietes … J Kad beidzot esam nokļuvuši jahtklubā un uzpildījuši kutera bākas, kārtējais “pārsteigums” – Zigmunds aizmirsis paņemt līdzi savu sauso tērpu. Bljin ! Šāda bezatbildība un “miglumērkaķība” mani dzen stuporā ! Pasaku visu ko domāju. Paliekam divi nirēji – es un Sergejs. Kompānijā vēl Linda, bet Maija šoreiz līdzi nedosies – viņai jau pietiek ar vakardienas jūrasslimību. Jūra šodien ideāla daivingam. Viļņi pavisam mazi, lidojam ar maksimālo ātrumu. Pirmais lejā iet Sergejs. Tas nozīmē vismaz pustotru stundu viņu gaidīt. Nu vismaz kad tuvojas viņa paredzamais izniršanas laiks, es jau esmu saģērbies un gandrīz gatavs. Sergejs iznirst plānotajā laikā un pavēsta, ka redzamība šodien lejā super – ap 20 metriem ! Tā Baltijā reti gadās, man ir paveicies ! Būs iespēja kaut ko safilmēt. Sergejs laukā – Es iekšā ! Eju lejā … Sergejs nav melojis, redzamība fantastiska ! Jau esot 25-30 m dziļumā iezīmējas vraka kontūras. Videokamera ieslēgta pastāvīgi, nevajadzīgo pēc tam izgriezīšu, bet zem ūdens jāfilmē viss ! Laiks ir ļoti ierobežots. Lejā nolaižos pie priekšgala lielgabala. Savācos ar peldspēju, ieregulēju neitrālu un aiziet ! 
Priekšgala kreisās puses lielgabals, labās puses lielgabals, atpakaļ pie kreisā borta un dodos lejā. Gribu uzfilmēt glābšanas laivu, kas guļ uz grunts, blakus kuģim. 
Izrādās, ka lukturu jauda tomēr par mazu. Nākamie būs jāpērk vismaz uz kādiem 10.000 lūmeniem. Šie diemžēl visu glābšanas laivu izgaismot nespēj. Vēl jau labi būtu, ja būtu otrs daiveris, kurš varētu pagaismot tālākās detaļas, bet tas jau prasa speciālu komandas darbu. 
Pēc glābšanas laivas apskates ceļos atkal augstāk, lai nesalasās tāda dekompresija. Paceļos virs klāja līmeņa un aizpeldu līdz lielajam lielgabalam (1914. gadā šim kreiseri tika papildus 10 105 mm lielgabaliem uzstādīts arī viens 152 mm lielgabals). Tālāk seko nogāztais pakaļgala masts un tiltiņš ar salauzto stūres ratu. Kamēr to visu filmēju, jau pagājušas desmit minutes. Diemžēl laiks doties atpakaļ. 
Par cik man līdzi nav skābekļa balona un lejā esmu viens pats, nevaru riskēt ar īpaši ilgu dekompresiju. Tagad pāreju uz labo bortu, un gar to dodos atpakaļ uz priekšgalu. Kopā lejā sanāk pavadītas 20 minūtes, tas nozīmē ka vēl kādas 20-25 būs jāpavada karājoties dekompresijā. Ja būtu līdzi vēl skābekļa balons, lejā varētu pavadīt arī 30 minūtes, bet par cik vēl vakar jutos nedroši, tad trešo balonu ņemt līdzi neriskēju. Uzpeldot virspusē, izrādās, ka tālāk būs viss jādara pašam – Sergejs saķēris dekompresijas slimību, par laimi – vieglā formā, bet kā tā attīstīsies, nav prognozējams. Pagaidām niez locītavas. Sergejs guļ pakaļgalā uz kojas un elpo skābekli. Fiziska slodze viņu šobrīd novestu pa taisno barokamerā, tāpēc savu “twinsetu” man nākas vilkt laukā ar Lindas palīdzību. Tāda ir rekordu cena – Sergejs savu veselību laikam jau ir būtiski iedragājis ar ilgajām ekspozīcijām … Atgriežamies ostā. Izlaižu Sergeju, viņam nāksies ar auto un piekabi braukt cauri Ventspilij uz Gāliņciemu, kamēr es šo maršrutu veikšu ar kuteri. Pa 15-20 minūtēm izeju cauri Ventspilij un esmu pie slipa kurš diemžēl ir vienīgais Ventspilī. Sergeja nav. Viņš ierodas pēc minūtēm trīsdesmit ar kārtējo “Piedzīvojumu” – viņam Venspils centrā esot atkabinājusies piekabe ! Braucis, braucis pa Ventspils bruģi, piekabe jautri žvankstējusi aizmugurē, pēkšņi atjēdzies, ka braukšana dikti klusa ! Paskatījies spoguļos – piekabes nav ! Vispār tas ir nonsenss ! Par laimi viss labi beidzies, drošības trose nostrādājusi, piekabe apstājusies … bet ja kas tāds būtu noticis uz šosejas ar smago kuteri uz piekabes un vēl pie ātruma 80-90 km/h ? Tur jau arī var pie līķiem tikt ! L Būs iemesls braukt uz Rīgu ļoti uzmanīgi. Sergejs palīdz izvilkt kuteri no ūdens, iesēžas blakus Maijai, iespiež starp kājām skābekļabalonu un viņi dodas uz Krāslavu. Bet mēs ar Lindu – uzmanīgi, visu laiku skatoties spoguļos – uz Rīgu. Vēl vienas kolosālas brīvdienas noslēgušās … |
