toreiz

brothers in arms

toreiz man bija gadi vienpadsmit, varbūt trīspadsmit. man kaut kas nebija kārtībā. viņi mani ierīkoja biķernieku slimnīcā. sports, tad tas. pēkšņi noškirts no visa un visiem. bērniem citiem. gadu. tā garlaicība... mutere uzdāvināja man radio. es vakaros ķēru radiostacijas. toreiz sākās tāds kanāls "būsim pazīstami" es to gaidīju. un vel amerikas balss.

toreiz, dire straits kļuva par vienu no manām mīļākajām grupām. es nesapratu no angļu valodas nekā, izņemot kaut kādus pamatvārdus.

pa vakariem es bēgu ārā uz biķernieku mežu. pa naktīm atpakaļ klausījos savu radio.

tur bija dušu telpas, tur varēja atvērt logu. tā es līdu laukā un gāju uz mežu. es domāju tad manī sākās staigāšanas mānija. :)

ar kinderiem ir savādāk, kā ar pieaugušajiem - tu zini, ko tu negribi, bet vēl nezini, ko tu gribi. un es aizblandījos līdz ķengaram un viņi mani ar taksi veda atpakaļ. ārstēties. es pilnīgi točna zināju, ko es negribu - fakino palātu.

tāds stāsts par dire straits.