Kā tas ir būt kopā un nekad nesatikties"Viņš uz mani paskatījās", viņa teica, kad jautāju kā tas viss sākās. "Un viss? "Un viss", viņa atbildēja. "Tad mēs apprecējāmies, tad mums piedzima bērns, un tad, pēc vairākiem gadiem, es sāku saprast, ka mūsu attiecības balstījušās uz to manu sapni par ģimeni. Jo viss, ko viņš izdarīja, lai mani dabūtu, ir... tikai paskatījās manā virzienā. Vairāk vņam nekas nebija jādara. Jūsmīgi “uzkāros viņam kaklā”, - čubināju, rūpējos, vārīju, cepu, dzemdēju un gludināju. Līdz kādu dienu es apstājos un sapratu, ka mūsu attiecībās esam mēs tikai divi, - es un tā mana "uzzīmētā vīzija". Tās dēļ visu dzīvi griezu ap viņu, un viņa vajadzībām. Es sāku pagurt. Kļuvu bieži skumja. Viņš vairākkārt pārmeta, ka es nesmaidot. Jutos pat tāda kā... vainīga, ka nesmaidu, un ka neesmu gaiša un priecīga. Sāku domāt, ka ar mani nav kautkas lāgā. Es tā būtu turpinājusi vēl ilgāk, bet reiz mēs sēdējām pie galda, es biju uztaisījusi viņa mīļāko ēdienu. Skatījos uz šķīvi, un pēkšņi sapratu, ka jau piecus gadus es ēdu kotletes, kaut kotletes, īstenībā, man galīgi negaršo. Biju ienākusi viņa dzīvē, un darīju visu, lai viņš justos labi un ērti, bet sen biju aizmirsusi, ko vēlos es, un kas vajadzīgs ir man. Un pats galvenais, es to tiešām nebiju pamanījusi, jo sapnis par ģimeni bija tik spēcīgs, ka savā veidā pat "aizmigloja" man prātu. _"Vai viņš nekad neapjautājās, kas garšo Tev?" -"Nē, viņš neapjautājās. Tai pat laikā, viņš, tāpat kā es, dzīvoja ar "ideju galvā" par to, kas "jādara viņam", lai ģimeni būtu labi. Viņš ik pa laikam nesa man puķes, pirka un dāvināja mūzikas ierakstus, un atgādināja, ka smagi strādā ģimenes labā, un "nes mājās naudu". Es katru reizi par to priecājos, jo novērtēju viņa rūpes, bet man nepatika ne tās puķes, ne mūzika, nedz arī nauda bija tik ļoti vajadzīga. Es to viņam neteicu, jo baidījos sāpināt. Varbūt dažreiz , bet viņš manus monologus noklausījās un aizmirsa. Jo nesaprata... kādu uzmanību un kādas attiecības īsti man vajag. Viņš teica: “Tev, taču, viss ir! ”. Bet es ļoti vēlējos, kaut viņš pajautātu, sadzirdētu, ieklausītos, aprunātos, painteresētos, pasēdētu un paskatītos man acīs. -"Sanāk, ka jūs abi dzīvojāt ar "idejām un sapņiem galvā", bet viens otru tā arī nesatikāt." -"Jā, tā sanāk. Es interesējos par viņu, noskaidroju katru sīkumu. Centos darīt kā viņam labi. Par sevi neko nestāstīju, jo viņš nejautāja. Viņš, savukārt, neko nesaprata par manām vēlmēm, jo viņam šķita, ka grozoties ap viņu, es realizējos, esmu laimīga. Un kā gan citādi, - es, taču, tik jūsmīgi biju viņu aplidojusi! " -"Iznāk, ka daudzko būtu izšķīrusi viņa painteresēšānās, pārbaudīšana vai tā ir?" -"Jā, bet tas ērtums, ko biju saveidojusi, visdrīzāk...tam bija grūti saredzēt cauri, tas... savā veidā, viņu iemidzināja, atslābināja, aizmigloja iespēju saskatīt realitāti. Tādēļ, kad pateicu, ka vēlos šķirties, viņš bija šokā. Viņam ar mani bija ļoti labi, bet es to “labumu” taisījos izjaukt. Viņš bija ļoti dusmīgs, un pārmeta man, ka es nezinu ko gribu, un ka esmu sabojājusies egoiste. “Pati visu izdomāji, un pati visu taisies izjaukt?”, viņš pārmeta. Bet es, vienkārši, beidzot gribēju, lai arī ap mani kāds "pagrozās", lai mani ierauga, lai palutina, samīļo tā, kā man tas ir patīkami. Vai tas ir egoisms?" -"Kā Tev pašai šķiet?" -"Nezinu, man tā nešķiet. Varbūt zināmā mērā cūcīgi ir to atklāt par vēlu. Spēles noteikumus spēles vidū mainīt savā veidā ir negodīgi. Vai dzīve vispār ir godīga? Jūtos vainīga par mums abiem atņemto laiku. Tomēr.. vai kur citur es to būtu sapratusi? Guvusi tādu mācību? Varbūt kautkur ir sieviete, kas viņam spēs dot to pašu ko es iepriekš, - ar prieku, kurai tā nebūs sevis aizliegšana, un kura skaidri zinās, ka viņai nav vajadzīga uzmanība, vien prieks no rūpēm par vīru. Viņš ir pelnījis tādas attiecības. Ja viņam vajag tādu sievieti, viņš tādu noteikti atradīs. Un varbūt es satikšu kādu, kas "pagriezīsies arī ap mani". Vai arī nesatikšu. Bet attiecībās vientulība ir daudz grūtāk paciešama kā vientulība vienatnē." -"Izklausās, ka tu esi daudz par to domājusi" -"Jā, tas ir mans ceļš. Uz cita līmeņa attiecībām. Es esmu to pelnījusi" -"Bet varbūt viņš būtu gatavs kautko savā uzvedībā mainīt?" -"Es pirms šķiršanās viņam teicu, ka viņu joprojām mīlu, un ka, ja vien viņš spētu atrast iespēju ko mainīt, es būtu ļoti laimīga. Jautāju viņam konkrēti... vai tu būtu gatavs pajautāt kā man iet, ko es vēlos, uztaisīt kādreiz arī man kautko garšīgu, pajautāt man par manām interesēm un vēlmēm, izbrīvēt laiku, lai aprunātos. Viņš atbildēja, ka vienkārši nav tāds cilvēks, "kāds es esmu, tāds es esmu", viņš teica, un, ka, vai nu es mīlu viņu tādu kāds viņš ir un samierinos, vai... nesamierinos. Un.. ka man vajadzēja to redzēt un saprast jau sākumā. Vajadzēja. Bet es sapratu tikai tad, kad biju gatava ieraudzīt un saprast. Viņš man teica... nedomā, ka es palikšu viens. Šis ir stāsts arī par mani. Bija sāpīgi pie šāda attiecību noslēguma nonākt pēc 20.gadu laulības. Bet katras beigas ir jauna sākums. Un viss, kas notiek, ir dots mācībai un nonākšanai citā garīgajā līmenī. https://www.youtube.com/watch?v=JnRo4MQGHYI |