Rokas attālumā

Man patīk soļot. Parasti to daru bez telefona un pulksteņa. Pavēlā vakara stundā uz izjūtu. Nav noteikts ne laiks, ne kilometru daudzums. Viss atkarīgs no laikapastākļiem un vēja virziena. Tas kamēr neesmu vēl atklājusi velo sezonu. Vienu vakaru, sanāk iziet daudz agrāk kā parasti. Tā kā gaišs un nav vēls dodos uz tuvējo mežu. Sen nav būts, bet taciņas zināmas. Soļojot sagribās uz tualeti. Nekas, pacietīšos. Gribas aiziet vēl līdz tai taciņai un tad līdz citai taciņai. Mājupceļā saprotu, ka savas spējas esmu pārvērtējusi. Jau sāku apsvērt, ka varbūt vajaga mēģināt paslēpties aiz kāda pakalna. Bet tā kā ik pa laikam, kāds cilvēks redzams un viss labi pāredzams, to domu atmetu. Sods arī pa tādām darbībām draud. Paeju garām labiekārtotai vietai. Soliņi sataisīti arī vieta desu cepšanai. Čurāšana nav paredzēta. Cenšos domāt labas domas. Tie, kuri izdod likumus un veido projektus nav parastie mirstīgie. Tiem nav tādas vajadzības. Tiku līdz mājai arī dzīvoklī iegāju, līdz tualetei netiku.

youtube.com/watch?v=ZD2YZe--8Pw