Slapjā fotosesija -6

Maiga beidzot sajuta līdz šim neizzinātu apoteozi. Viss sakrita - tik labi, kā vēl nekad.
Tajā sestdienā, kad Maiga beidzot tika ārā no mājas (un no sava vīra uzmācīgajiem jautājumiem - par tām melnajām sandalēm...), tad no - debesīm sākās TĀDA LIETUSGĀZE.
Jauna sieviete aiz pārsteiguma apsēdās ielas malā uz kādas mājas kāpnēm, lai apsvērtu situāciju. Uzvilkt tās sandales uz reizi, vai drusku uzgaidīt - līdz tuvējā parkā uzradīsies tās lietus straumes/ tautā sauktas par peļķēm.
Domāja, domāja - "a varbūt ko domās tie garāmgājēji, ja redzēs manus papēdīšus tik ļoti izmirkušus?". Bet tad atcerējās sava darba BOSA teikto: "ja gribi darīt ko sirds liek, tad pārstāj domāt par citiem".
Maiga tomēr nogaidīja un vēroja, ka ielās cilvēki gandrīz nebija. Liela daļa stāvēja pretējos vārtos, gaidot - līdz tas gāziens ātri pārskroes. Dažs basām kājām skrēja ļoti ātri pa trotuāru, lai nokļūtu viņam vien zināmā mērķī. Bet tad Maiga ieraudzīja kādu sievieti, kura nesteidzās...
Tā sieviete bija tālu uz nākamā krustojuma, taču - staigāja lēnā gaitā. Laikam jau izbaudot situāciju, kad beidzot var izmirkt līdz ādai. "Droši vien traka", nodomāja mūsu stāsta varone. Tā otrā sieviete pazibēja kādas sekundes pieces, pirms aizgriezās aiz mājas stūra. Tomēr Maiga ievēroja: jaunava bija bez lietussarga, vienā blūzītē, mērena garuma svārkos un 6cm papēdīšu siksniņ-sandalēs. Viss jau sen bija mitri piekļāvīgs. Kā arī - tālā jaunava uz papēdīšiem pa taisno brida cauri varen lielai peļķei un ātri izzuda skatienam.
Un tad Maiga saprata - ir laiks uzvilkt savas melnās siksniņsandales un doties pēc jaunu sajūtu gammas tajā lietusgāzē, kamēr tā nav pārstājusi...