NIEKI XXIII

Šorīt spieķa klaudzēšana pirmajā stāvā atskanēja mazliet vēlāk nekā citrīt, varbūt pusstundu. Mamma laikam bija aizgulējusies. Kāpu lejā, lai kā parasti palīdzētu kundzei servēt savu brokastgaldu. Viņa gan vēl gana veikla, tomēr, ja tu staigā ar spieķi, tad, vienā rokā nesot visu no virtuves uz ēdamistabu, sanāk gana liela staigāšana šurpu turpu.

Labrīt vietā saņēmu: Uz rītdienu nedabūju, dabūju uz piektdienu. Pārjautāju, vai runa par C-19 vakcinēšanos, kas senioriem aktuāla tēma. Tak nē, kārtējais sapnis. Esot bijusi Rīgā kaut ko kārtot 8. pamatskolā [Cīruļa paraugskola alias Draudziņas ģimnāzija + garš ekskurss, kurš vēl no ģimenes tur mācījies]. It kā par saviem 10. klases eksāmeniem šopavasar. Iznākot no skolas, konstatējusi, ka nav braukšanas talonu. Atcerējusies, ka es esot prasījis biļetes uz Ditas Krenbergas filmu. Un viņai paciente kino Lāčplēša direktore. Gājusi turp, bet tur baigā jezga, jo pēdējie seansi ar melnbalto versiju, tad rādīšot iekrāsoto versiju. Biļešu uz m/b seansiem vairs neesot bijis. Tauta dumpojusies un aprunājusi Krenbergu — ka tā nu gan baigo naudu sarausīšot. Biļeti neesot dabūjusi — iedota kontramarka, tāda zīmogota balta lapiņa ar rozā galiem, uz kuras uzrakstīts: Bez ierādītas vietas, datums un paraksts.

Tad nonāca mans Peļuks, arī pameklēt brokastis. Un Mamma uzreiz viņai: Dabūju tikai vienu biļeti, paši izlemiet, kurš ies. Drusku pauze bija gan :D.*