Kā tas nākas, ka tā sāpināt mākam?

Vakara pastaigas laikā pēkšņi atnāca atbilde uz vakarvakarā izskanējušo jautājumu: kā tas nākas, ka tāāā sāpinā kāds...visbiežāk jau tieši vistuvākais. Ko tagad neticēt vairs nevienam cilvēkam? - Nevar ticēt pilnīgi nevienam cilvēkam, jo tuvāk tas ienāks Tavā dzīvē, jo tuvāk tiks dvēseles stīgām klāt, jo sāpīgāk sāpinās.... neiet runa par tiem eksemplāriem, kuru pašmērķis ir uzbrukt vai apzināti nodarīt kādam fizisku vai emocionālu kaitējumu. Nē! Es te domāju tos , ko saucam par "savējiem". Viņi neviens negrib apzināti nodarīt sāpēs savam otram "savējam", bet.... mēs katrs esam ar saviem iekšējiem "tarakāniņiem"- Bailītis, Pamestītis, Nezitis, Šaubītis umlt bračkas :)) ...Līdz ar to tiklīdz mīļais partneris - "savējais" uzkāpj uz otra "tarakāniņu", tam zemapziņā ieslēdzas trauksmes signalizāzija - bēdz vai uzbrūc, jo IR jāizdzīvo. Visbiežāk tiek sāpināts "savējais", jo nobijās.... šaubījās .... nevar izlemt .... KĀ pieredze rāda - sekas var būt dramatiskas! Ko darīt? Pirmkārt, jau atzīstamies sev, ka es patiesībā šobrīd jūtos....nenormāli nobijies.Kad tas ir atzīts, tad arī partneris var saprast, kas īsti notiek un tā jau ir puses no risinājuma. Tad atliek vien paspēlēties un padomāt, ko un kā ar šo situāciju varētu izdarīt, lai justos labi...