Vai vajag ZIEDOTIES vīrietim?

Pastāstīšu Jums pavisam reālu stāstu - gribējās padalīties. Viena mana klasesbiedrene (patieso vārdu neatklāšu - šajā stāstā - Indra) bija ja ne gluži mana labākā draudzene, tad viena no draudzenēm skolas laikā. Pēc skolas viņa apprecējās ar mūsu klasesbiedru - skaistu puisi (sauksim viņu šeit - Māris). Nedaudz vairāk kā pēc gada kopš kāzām viņiem piedzima dēliņš. Laikā piedzima un vesels, arī grūtniecība Indrai pagāja normāli. Diemžēl, bet gluži vai pēdējā dienā pirms izrakstīšanas, puisēns Dzemdību namā saķēra smagu infekcijas slimību - meningoencefalītu. Ārsti Bērnu Klīniskajā slinīcā, uz kurieni puisēns tika pārvests, cīnījās par viņa dzīvību apmēram 2 mēnešus. Dzīvību izcīnīja, bet veselību nē. Puisēns lēnām kļuva par "dārzeni" - viņš neredzēja, nedzirdēja, nevarēja nosēdēt, neklausīja arī rokas un kājas, muskuļi pamazām atrofējās. Kamēr zīdainis ir maziņš, tas viss neliekas tik izteikti, bet puisēnam pieaugot, ļoti spilgti varēja manīt atšķirības starp veseliem bērniem un slimo, nevarīgo bērniņu. Un puisēna tēvam tas viss pamazām krita uz nerviem, līdz beidzot, zēna 3 gadu vecumā viņš savai sievai teica: "Izvēlies - vai nu es, vai tas...kroplis"... Un ko domājat? Pēc pāris dienu pārdomām un vienošanās ar savu māti, Indra izdarīja izvēli par labu......vīram, atdodot nevarīgo puisēnu mātes audzināšanā. Bet viņas mamma dzīvoja siltinātā nelielā vasarnīcā Pierīgā - jauks cilvēks, kādu es viņu pazinu, kura uzņēmās smago nastu. Pat veikals bija tālu, tāpēc Indra reizi vai divas nedēļā veda viņiem pārtiku, medikamentus priekš Janča, par kuru mediķi teica, ka viņš nedzīvos ilgāk par 12-14 gadiem.

Bet liktenis lēma savādāk. Nu jau viņam ir gandrīz 26 gadi, joprojām cilvēks ar smagu invaliditāti, kurš faktiski, tikai eksistē... Indras mamma aizgāja viņsaulē apmēram pirms 4 gadiem, ar sirdi, kura viņai nebija vesela jau tad, kad uzņēmās sava mazdēla audzināšanas un aprūpes smago nastu. Tagad ar Janci dzīvo pati Indra, bet ar Māri viņa nav šķīrusies un viņš dzīvo atsevišķā dzīvoklī. Indra ilgās laulības laikā daudz bija dzirdējusi par vīra sānsoļiem, bet visu (nezkāpēc?) piecieta. Strādā Indra jau sen attālināto darbu no mājām - tāda darba iespējas ir bijušas jau pirms krīzes. Viņas alga, pabalsts par dēla 1.grupas invaliditāti, Indra ir teikusi, ka iztikt varot. Kad esmu ar viņu pārrunājusi gan viņas skaudro izvēli toreiz...par labu vīram, kā arī vēl nesen, kāpēc viņa piecieš vīra sānsoļus, viņa man atbildēja, kuram gan citam vīrietim viņa ar invalīdu esot vajadzīga, bet Māris tomēr ir vīrietis (?) - ko garšīgi pabarot, kad atnāk ciemos, ar ko pamīlēties, kam kreklus izmazgāt un izgludināt un kā nekā...viņas vīrs tomēr.

Tāds lūk, stāsts, par sievietes izvēli un ziedošanos vīrietim. Negribas nevienu nosodīt - katram savas izvēles, bet neslēpšu, ka es īsti tomēr nespēju saprast tādas sievietes, bet tā jau laikam " ir mana problēma"...

Ko domājat Jūs par Indras izvēli un upurēšanos vīrietim?