Izvadīšanas runa aizejošajam....

Nu viss, lēmums ir galīgs un nekas nav atgriežams.. lai kāds tu arī biji, otras iespējas vairs nebūs.

Satikāmies pusnaktī...tu biji tik valdzinoši jauns un cerības raisošs. Taureņi dejoja manā vēderā...

Bet jau martā es tevī pirmo reizi vīlos, tās tavas bailes un neizlēmība aizvainoja mani.Saskumu.

Un jau maijā tu tik saulaini smaidīji un žilbināji savas debesszilās acis, ka es no jauna atdzimu cerībās ....viss labi būs.

Vasara bija kaislīga, bagātīga raža sekoja augustā. Es lepojos ar tevi.

Tad zeltainajā lapkritī tu sāki atdzist pret mani un bieži pieķēru tevi sadrūmušu vai gauži slapju no lietus. Mani pārņēma mazā depresija...kāpēc es nespēju tevi paturēt?

Novembrī tu mani atstāji . .jā atstāji vīrusa varā! Kapēc? Kāpēc paliks bez atbildes.

Decembrī Tu sakravāji somas, pa virsu uzmezdams kalendāru. Pārlaidi vēsu sniegbaltu skatienu man...

Tu zināji, ka 365 pēdas manī esi atstājis. Tomēr atskatījies un novēlēji: Lai nākamais 2021.gads pret tevi ir saudzīgāks, mīlīgāks un dāsnāks kā es.Tu esi pelnījusi būt laimīga!

Viena aizkavējusies asara noritēja par manu vaigu... Ar Dievu 2o2o.gads, es nekad vairs tevi nesatikšu.